Medusrozes cigaretes bez nikotīna, bet tikai ar darvu un savas atkarības pielūgsmi ir uz ieradumu koncentrēta fetišisma forma. (Un tagad pasaki man, kāpēc neviens vēl nepiedāvā pīpēt vienkārši alkšņu lapas!)
Fetišisms nozīmē kādu īpašību piedēvēšanu lietām, kurām to «objektīvi» nav. Tipiska fetišisma izpausme ir seksuālas perversijas, kad cilvēks pavelkas nevis no otra cilvēka, bet gan no kāda priekšmeta, uz kuru tiek projicētas emocijas, kas «normālos» apstākļos būtu adresētas cilvēkam (vīrieši bieži par šīs projekcijas objektu izvēlas apakšveļu vai augstpapēžu kurpes). Tomēr ikdienas dzīvē fetišisms izpaužas arī modes un patērniecības preču, zīmolu izvēlē un attīstīšanā («Adidas» botes par labām botēm pirmām kārtām padara zīmols, jo īpašības kvalitatīvām šī līmeņa un šīs sfēras precēm ir līdzīgas). Kārlis Markss lietoja terminu «preču fetišisms», ar ko viņš apzīmēja parādību, kad preces un kapitāls sāk dzīvot no ražotāja — strādnieka — atšķirtu, patstāvīgu dzīvi, līdz ar to veidojas neveselīga situācija, kad ražojums sāk valdīt pār ražotāju.
«Medusrozes» gadījumā var runāt ne tikai par biznesa nišu, kas balstīts uz cilvēku vājību un vājuma izmantošanu, bet arī par sava veida šī pieraduma vērtības palielināšanu, atbrīvojot no kaitīga ieraduma rāmja (tiesa, neviens nez kāpēc nepiemin, ka arī darvu mēs normālos apstākļos neēdam).
Galu galā, arī gumijas sievietes reiz paliks stāvoklī.
— nııtŕø
Raksturvārdi: sabiedrība, tirgus, veselība
Atsauces saite:
«Jāņem uz longtermu, uz šorttermu ir trikī», sarunu biedram lietišķi teica kāds vīrs otrpus galdiņam. Nez, viņam izglītība vai darbs tāds? Šis runas veids liek aizdomāties, vai pēc 50 gadiem šodienas latviešu valodas tekstus nākotnes runātājs vispār varēs saprast, ja vispār tad par latviešu valodu kā tādu vispār kāds vēl runās. Pārveidošanās tendences ir labi jūtamas.
Iedomājies, ka pēc 50 gadiem Tu ar savu šodienas valodu būsi jau fosilija, bet vēl atcerēsies pirmsfosilo laika posmu. Laika kompresijas dēļ mūsdienu cilvēks savas dzīves laikā paspēj nodzīvot veselus laikmetus. Jau Žans Bodrijārs savā darbā «Consumer Society» rakstīja, ka pagātnē lietas, objekti pārdzīvoja cilvēkus, dinastijas un laikus, turpretī šodien tie ir cilvēki, kas vēro objektu dzimšanu, attīstīšanos un iznīcību.
Kas zina, vai valoda un kultūra tās tradicionālajā izpratnē arī pēc kāda laika nekļūs par parādībām, kā attīstību var vērot vienas paaudzes robežās. Kaut gan — kas gan tās būs par kultūrām un valdām, kas radīsies? Varbūt tās nevis radīsies, bet mūžīgi ies bojā, un mēs tikai skatīsimies, tēlojot savas mazās civilizācijas antropologus?
Nekas, pagaidīsim un varbūt sagaidīsim.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu valodiņa 4: rītdienas fosilija »
