Pagājušajā piektdienā ASV izpildīja tūkstošo nāvessodu kopš moratorija atcelšanas 1976. gadā. Pēc nāvējošās injekcijas Keneta Lī Boida advokāts reportieriem sacīja, ka tūkstošā eksekūcija ir robeža, par kuru mums vajadzētu kaunēties.
Kenets Boids ieies vēsturē ar savu nejaušības piespēlēto veiksmi, taču vēl interesantāks ir personāžs, kuram pirmajam pēc moratorija atcelšanas sodu piespieda. Tas bija Gerijs Gilmors, kuru nošāva 1977. gadā. Par Gilmora nāvi Normens Mailers 1979. gadā sarakstīja romānu «The Executioner’s Song», kas vēlāk ieguva Pulicera balvu. Savukārt savas acis Gilmors novēlēja transplantēšanas vajadzībām, un angļu panki no «The Adverts» šajā notikumā saskatīja iedvesmu dziesmas «Gary Gilmore’s Eyes» sarakstīšanai:
The doctors are avoiding me
My vision is confused
I listen to my earphones
And I catch the evening news
A murderer's been killed and he
Donates his sight to science
I'm booked into a private ward
And I realise that I must be
Looking through Gary Gilmore’s eyes.
Lai arī ko Tu domātu par nāvessoda atcelšanu vai arī tā nepieciešamību, vienīgais, ko vēlamies sacīt — no vainīgā nogalināšanas nekas labāks nekļūs un no tiem latiem, ko uz mūžu notiesātais izmaksā valstij, budžetu nesalāpīt.
Nobeigumā — viens no zināmākajiem nāvessoda pretiniekiem Albērs Kamī:
Gadsimtiem ilgi nāvessods, bieži vien papildināts ar barbariskām finesēm, ir lietos, lai kontrolētu noziedzību, taču noziedzība neizzūd. Kāpēc? Tāpēc, ka instinkti, kas cīnās cilvēkā, neatrodas konstantā līdzsvara stāvoklī, kā to pieprasa likums.
Pāris saites:
--
Aktuālais vikipēdijas saraksts: Dziesmas par garīgajām saslimšanām. «Sanitarium, leave me there…»
Atsauces saite:
Šodien bija arktikas sajūta. Līdzīgi kā pingvīniem, kas it kā dzīvo viens otra sabiedrībā, taču apkārt ir pārāk auksti, lai gribētos to novērtēt par pozitīvu un veicinošu vidi. Gāju pa pilsētu un gribēju saskaitīt visus ubagus. Mazajā smilšu ielā veseli divi. Un tur vēl... un vēl. Patiešām, šodien ir auksti.
Skaitīšana beidzās pie Centrāltirgus, kad redzēju Cilvēku, kas pirms ielekšanas tramvajā iedeva naudiņu kādam nabaga Cilvēkam, kas skaigā apkārt ar lapiņu, uz kuras sarakstītas bēdas. Pēc tam, kad nabaga Cilvēks bija pateicies devējam, viņš pārmeta trīs krustus un dziļi palocījās Daugavas virzienā. Tik aplaimoti un patiesi.
Viņi negaida pavasari. Ko viņi gaida?
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu aukstums »
