Iesim atpakaļ pie dabas, teica mūsdienu cilvēks un, iebraucis ar mašīnu kāpās, ieslēdza CD atskaņotāju. Paspēlēsimies, teica cits mūsdienu cilvēks, un devās uz Karostas cietumu.
Nereti dabasbērni, vēloties pasvītrot savu pozitīvo atšķirību no citiem, stāsta par vispārējo sabiedrības saslimšanu (ne vienmēr ir skaidra diagonoze, ar ko tieši) un to, ka no tā visa vajag tikt projām. No pilsētas netīrumiem, no ķimikālijām, mūsdienu sabiedrības prasībām un negatīvajām īpašībām, kas iespraucas katrā mūsdienu cilvēka šūnā, tā, ka to esamību nemaz nevar kontrolēt. Jā, un vēl piedevām viņš domā, ka masu saziņas līdzekļi melo.
Meklējošais cilvēks grib atgriezties tur, kur nekad nav bijis. Viņš, lai gan uz brīdi grib tikt prom no televīzijas informatīvās izklaides (piemēram, Dombura «Kas notiek Latvijā???»), tomēr pašu informatīvo izklaidi nevēlas atmest. Cilvēks, noguris no ikdienas paredzamās neparedzamības, vienkārši grib nonākt citur. Viņš grib sajust realitāti, zinot, ka tā ir tikai spēle. Viņš spēlē kariņus ar peintbolu, zinot, ka lodes viņu neskars; viņš lec ar gumiju, zinot, ka tā nav pašnāvība, lai gan pēc tādas izskatās. Viņš grib pamainīt lomas, zinot, ka vajadzības gadījumā ātri vien varēs dabūt iepriekšējo statusu atpakaļ.
Karostas cietums ir laba spēļu zāle ļaudīm, kuri netic spēles īstumam. Tur tu esi cietumnieks un visi pret tevi izturas kā pret cietumnieku. Par neticēšanu jaunajai situācijai, tāpat kā par visu pārējo, soda. Karosta piedāvā kolektīvā mazohisma slāpju remdēšanas mehānismu — tu pēkšņi vairs nekas neesi, pēkšņi viss uz pasaules ir pazudis un vienāds. Ir tikai šīs sienas, šīs sejas un šī spēle, kas ir tik īsta, ka dažkārt tikai ar pūlēm izdodas atcerēties, ka tā nav patiesā patiesībā. Cietums ir īstuma simulācija, jo no īsta īstuma, no īsta cietuma mūsdienu cilvēks baidās vairāk nekā no īslaicīga statusa zaudējuma un beztiesības, tas ir, tiesību trūkuma izkarot tiesības, kā tas teorētiski būtu parastā cietumā – un vismaz attiecībā pret citiem biedriem.
Karosta no bērna smilšu kastes atšķiras vien ar to, ka bērns smilšukastē sevi apzināti nepakļauj ciešanām. Viņš, lai gan spēlējoties tāpat veido savu mazo pasaulīti, tomēr nesapņo atgriezties realitātē, jo viņam tas nav nepieciešams. Karostas viesiem tas ir nepieciešams — viņi uz mirkli ir radījuši sev tik neizturamus apstākļus, ka uzreiz spēj novērtēt tādas jau piegriezušās izklaides kā piedzeršanos, pirtis, meitenes/puišus, mašīnas un atrakcijas kāpās ar skaļu mūziku un cūkmena piedalīšanos. Tiem, kas vienkārši vēlas sevi pārbaudīt, Karosta nav vajadzīga. Tādi cilvēki ies tur, kur viss ir patiešām īsts, un tādu vietu nekad nebūs par maz.
— nııtŕø
Raksturvārdi: psīholoģija, simulakri
Atsauces saite:
Viss paliek. Nosvīdusi neizdzerta glāze. Glāzes atstāti slapji apļi uz galda. Studenta apliecība kaut kur plauktā. Lietussargs autobusā un neizpratne manī.
Es nezinu, kam ir šis viss. Es neteikšu, ka tas ir labi vai slikti, jo labuma vai sliktuma še nav. Vēl nav? Nebūs?
Slapjumu no galda aizslauka lupata. Apliecība nokrīt zemē un tiek pasperta zem gultas. Lietussargs aizbrauc bez manis (phe, kam man lietussargs?).
Mani nevar aizvest, pagrūst, izgaisināt, aizslaucīt. It kā.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu kustība »