paralēlā dzīve

Lielāko daļu informācijas mūsdienu cilvēks saņem pastarpināti, proti, no masu saziņas līdzekļiem vai citu stāstiem, turpretī internets vispār nepiedāvā tiešu pieredzi, bet gan tikai citu cilvēku stāstus un pārstāstus. To, kāda sanāk tikai virtuāla informācija, mēģināju parādīt kādā no saviem iepriekšējiem stāstiem. Taču virtuālās un «reālās» dzīves informācijas atšķirība nav vienīgais diskutablais jautājums.

Vienveidīgās un viegli pieejamās informācijas daba rada interneta atkarības problemātiku, ja mēs vispār runājam par problēmu. Varētu teikt, ka tās vienkārši ir mūsu sabiedrības tendences – aizvien vairāk laika pavadīt pie datora un aizvien vairāk samazināt tiešās saziņas apjomu. Problēma sākas tad, kad dators sāk traucēt «reālajai» dzīvei, tas nozīmē, ka interneta cilvēks nav veicis pasākumus, lai virtuālajai pasaulei pakārtotu ne tikai savas sociālās vajadzības, bet arī izdzīvošanai nepieciešamās iemaņas – attīstību, izglītību, naudas pelnīšanu, arī barības uzņemšanu. Iedomājies, ja cilvēks varētu sevi uzturēt, visu dienu sēžot pie datora – ja tāds darbs, nē, dzīvesveids, spētu apmierināt viņa garīgās un fiziskās vajadzības, kāpēc saskatīt tur kaut ko sliktu? Deviances nav (vai varbūt ir, tikai tā nebūtu antisociāla rakstura), tikai veidotos jauna(s) «citādo» grupa(s), jauna(s) subkultūra(s), un, tā kā sabiedrība vairāk ir nodarbināta ar homoseksuālistu nomētāšanu, tad šādi datorrūķi varētu tīri mierīgi eksistēt savā noslēgtajā datorpasaulē (ko dažs labs jau arī dara). Viņi dzīvotu paralēli, taču iespēju pārslēgties uz «realitātes» vidi izmantotu tik reti, ka būtībā to vairs nespētu. Pasaules noslēgtība gan veicina radikālismu (kā tas, pēc Salamana Rušdi domām, ir noticis ar slēgtajām ortodoksālo musulmaņu kopienām, kuras izauklēja Londonas 7. jūlija terora aktu realizētājus), taču pasaulē ir daudz citu bumbu ar laika degļiem.

Ja datorpasaulē dzīvojošajam ārpasaules kontaktu pārtrūkšana netraucē, tad viss ir kārtībā, bet «parastajai» sabiedrībai šāds cilvēks ir zudis. Tomēr nav iemesla teikt, ka viņš ir sliktāks par «pareizajiem», «īstajiem». Tas būtu gluži tāpat, kā teikt, ka intravertie cilvēki ir «sliktāki» nekā ekstravertie tikai tāpēc, ka pēdējie ir komunikablāki, aktīvāki un ātrāk ap sevi sapulcina domubiedru pulku; tāpēc, ka sabiedrībai viņi šo iemeslu dēļ labāk patīk. Savukārt, ja Tev pašam vai pašai netīk savs pašreizējais statuss, tad jau ir cita lieta un cits stāsts – par sliežu mainīšanu, dzīves transformāciju un izmisīgu, nereti depresijas pavadītu nespēju sevi pieņemt. Sabiedrība vēlas, lai Tu dzīvotu sabiedrībā. Neirozes sākas, mēģinot noskaidrot, vai Tu vēlies, lai sabiedrība dzīvo Tevī.