līdzbraucēja

Vakarnakt pirms trijiem, kad mašīnā traucos pa miglaino ceļu, pēkšņi ieraudzīju, ka ceļmalā stāv cilvēks ar paceltu roku. Pirmais impulss – šausmas, nakts laikā, kurš gan par nabaga meiteni  iežēlosies un pavizinās. Otrais impulss – kāda starpība, nakts laikā cilvēks tāpat vien mašīnas balsot neiet, viņai noteikti ir steidzami jānokļūst pilsētā.

Strauji nobremzēju un pabraucu mazliet atpakaļ. Mašīnā iesēdās smaidīga, nopīpējusies (tabaka, nevis zālīte, lai gan es nezinu, kas būtu labāks) meitene un, uz jautājumu, kurp brauksim, teica – uz pilsētu. Redz, nodomājusi, ka ballēties gribas, tāpēc jātiek uz klubu. Neko jau, es pie sevis nodomāju.«Nav pārāk bezcerīgi te tā nakts vidū stāvēt uz ceļa?» Nē, viņa atbildēja. Ja neviens nebūtu paņēmis, gan jau būtu sazvanījuse kādu paziņu un tāpat tikusi burzēties.

«Mācies ar’ kaut kur?» ieinteresēti pēc kāda laika pajautāju. «Es?!» Meitene izbrīnīta atbildēja, it kā viens nolemtības posms dzīvē būtu nenovēršami un nosacīti laimīgi beidzies.«Kur nu man vairs mācīties, man taču jau 25 un divi bērni mājās!» Tas visu paskaidro, es nodomāju, iedomājoties par savām dienas un nakts gaitām.

Starp mums ir tik liela atšķirība, ka saprast vienam otru varbūt pat nevajag mēģināt. Šādi saprašanas mēģinājumi parasti aprobežojas ar nicīgām piezīmēm par dažādu kārtu ļaužu attiecībām, un tas ir vieglākais veids, kādā risināt vērtību un pasaules skatījuma konfliktu starp dažādām vidēm un vērtībām.

Saņēmis atbildi, piemiedzu acis un, traucoties cauri miglai, domāju par diviem bērniem un klubu ar attiecīgu publiku, pie kura es viņu pievedu; par iespējami neesošu vīru, universitāti un to, kāpēc un kuram tas viss ir vajadzīgs.