diskusijas

Nemākam mēs diskutēt. Tas pats par sevi varbūt pat nebūtu nekas ārkārtējs pārprastās demokrātijas apstākļos. Taču man šķiet gaužām nenopietni, ka Dombura raidījumu «Kas notiek Latvijā?» dēvē par publiskajām debatēm, lai gan tur nav ne vēsts ne no publikas, ne debatēšanas. Publika ir vien pie ekrāniem, kāri sekojot izklaidējošajam raidījumam. Tik tiešām – informatīvi izklaidējošajam, jo citas funkcijas no tādas augstu kungu un dāmu parunāšanas nudien nav.

Lai jau runā, lai – mēs tikām skatīsimies un plaukšķināsim rociņas par to, kā žurnālists ar entuziasmu apklusina citus un kāpj politiķiem uz galvas – tas ir tas, ko vidējais latvietis arī labprāt darītu, bet viņam rokas par īsām un dūšas par maz. Esam apmierināti un izklaidēti, tikai – kur te ir debates?

Publiskajās diskusijās masu saziņas līdzekļu specifikas noteiktajā laukā piedalās tie, kas labi izskatās un kas māk runāt. Savukārt tie, kas māk arī domāt un grib rīkoties, no šī lauka tiek izslēgti. Masu saziņas līdzeklim ir izdevīgi piesaistīt un kacināt publiku – tā ir viegli sasniedzama sociālās atbildības forma. Viedokļu formēšana, forums, iespēja izteikties visiem? Pat ja tā būtu (tā nav un nebūs), nekas nemazina diskusijas dalībnieku vēlmi saglabāt savu viedokli un uzspiest to citiem.

Diskusija Latvijā nozīmē to, ka ikviens sarunas dalībnieks aizstāvēs savu viedokli, nevis vēlēsies vienoties par uzskatiem, kas atšķiras no viņa sākotnējā. Tādējādi diskusija šī vārda tiešajā nozīmē zaudē jēgu, jo pēc sarunas neviens nav kļuvis gudrāks, pielaidīgāks, iecietīgāks, saprotošāks. Pēc diskusijas telpu labākajā gadījumā telpu atstāj lūzeru un uzvarētāju komanda. Viņi ne par ko nav vienojušies. Viņi ir aizstāvējuši sevi, bet ieguvuši tikai mutes bajāru statusu.

Mēs neveidojam jaunu viedokli, bet gan strīdamies par jau esošajiem. Spilgta Latvijas privātās un publiskās sfēras iezīme.