pēc svētkiem

Jāņu dienās novērotais un plus vēl ceļu policijas manīgo sabiedrisko attiecību speciālistu sarūpētā statistika liek aizdomāties: vai nu mēs nemākam, vai negribam svinēt puslīdz drošā un saturīgā veidā (nu jā, no gan nozīmē «saturīgs»?).

Tā jau ir -- darba dienas strādājam par daudz, brīvdienās izklaidējamies, lai spētu atgūt iekavēto un relaksēties no saspringtā un nogurdinošā darba cēliena. Mūsdienīga aktīva darbinieka nedēļas formula ir šāda: no pirmdienas līdz piektdienai strādā pārslodzes režīmā, piektdienas vakarā piedzeries, sestdien ieturi mazu veselības atgūšanas kūri, svētdien ar ģimeni aizbrauc uz kādu tirdzniecības centru vai citu lielu mūsdienu kultūras namu, un pirmdienā viss atkal sākas no sākuma. Nemitīga kampaņa.

Skatoties uz tautiešiem kādā masu pasākumā Jāņu noskaņās, šī tendence bija jūtama jo īpaši. Piedzerties pēc iespējas ātrāk, salekties vismaz ar dažiem apsargiem, izārdīties -- tie ir galvenie mehānismi, kā novadīt negatīvo enerģiju. Pēc tam jau parādīsies arī pozitīvā enerģija, atceroties, «e, kā mēs tur toreiz…» Sēšanās pie stūres sareibušā stāvoklī nav attaisnojama gandrīz nevienā gadījumā, taču domāju, ka mūsu dzeršanas un braukšanas kultūras problēmas un to risinājumi ir jāmeklē mazliet dziļāk par morāles lasīšanu un autobraucēju baidīšanu ar invaliditāti.

Patiesi -- ko gan vidējam latvietim darīt svētkos? Tēlot senlatvieti vai piedzerties, citas alternatīvas nemana. Laikraksts «Diena» ideālisma toņos ieturētajā akcijā pirms svētkiem aicināja atkal iemācīties svinēt Jāņus -- latviskāk, alternatīvi; arī citviet bija vērojama sliekšanās uz tradicionālisma pusi, svētku sajūtu un vērtības meklējot senajās latviskajās izdarībās. No vienas puses, šādus meklējumus var uzteikt par īstuma meklējumiem, kas turklāt nav kaitīgi apkārtējiem, bet atziņa, ka neredz neviena, kas piedāvātu seno tradīciju mūsdienīgas versijas, t.i., jaunu izpratni par to, kas ir latviskums, kārtējo reizi vedina domāt par krīzi rituāla un tradīciju sfērā.

--

Un vispār, Jāņos jāklausās «Rammstein». :)