Ja mēs gribētu, mēs sevi varētu padarīt par pārcilvēkiem. Mēs sevi varētu pakļaut selekcijai tāpat kā suņus un kaķus, sevis atražošanai lietojot tikai augstākā labuma ģenētisko materiālu. Mēs varētu sevī attīstīt ģēnija īpašības, mēs varētu radīt cilvēku sugas — būtu dzinējcilvēki, sargcilvēki, klēpjacilvēki un citi. Mūsu vidū būtu izcili eksemplāri, kas lieliski pildītu savas funkcijas, un būtu arī pa kādam pieklīdenim, marginālam sētas plušķim, kas radies nepietiekamas kontroles dēļ.
Mūsdienās aktualitāti zaudējusī rasu teorija savā laikā gribēja atrast cilvēka ideāltipu, nosakot, ka vieni ir labāki par citiem un ka viņu liktenis ir noteikts jau piedzimstot. Psihiski slimos un fiziski neveselos nodalīja no sabiedrības vai pat iznīcināja. Ja arī Tevi piedzimstot neiznīcinātu, tad piesietu pie ķēdes un teiktu: sargā māju, mēs tikām aiziesim smalkos ļaudīs pagozēties.
Vairs nav korekti publiski uzskatīt, ka cilvēka izcelsme automātiski nozīmē arī kādas intelektuālas limitācijas vai arī potenciāla ģēnija statusu. Civilizētā pasaule dod iespēju visiem — gan tiem, kas piedzimuši kā veiksminieki, gan tiem, kam paveicies mazāk. Mēs vismaz izliekamies, ka ikvienam ir dota iespēja un ka mums ir svarīgs ikviens — vismaz esam gatavi paciest ikvienu.
Bet tomēr — kā būtu, ja mēs sevi audzinātu citādi? Diskusiju par to, kam cilvēka attīstībā ir lielāka teikšana — iedzimtībai vai audzināšanai (nature vs. nurture) izsmelt ir teju neiespējami, bet šodien, skatoties kā obligātā dienesta karavīrs, sēžot tramvajā uz sola, sapņaini noskatījās uz smalkajām mašīnām, kas traucās pa Barona ielu, domāju: iemācīt taču varētu tik daudz ko. Mazliet metodikas, un tikpat sapņainām acīm viņš skatītos debesīs uz mākoņiem, kļavu lapās, uz raibiem taureņiem un tuklām sieviņām, kas uz stūra pārdod saldējumu. Nekas no minētā taču nav iedzimts –- tās ir vērtības, kas karavīrā un arī citās sabiedrības grupās iedresētas. Bet mēs taču no viņa varējām uzaudzināt robotu, universālo cīnītāju, kas, apmierinājis ķermeņa fiziskās vajadzības, savu prāta darbību spētu novirzīt uz nodarbēm, kas mums šajā brīdī šķistu savādas.
Taču karavīram gribas dzīvot savu dzīvi. Man arī mazliet. Un citiem, arī tiem, kam neviens nejautā. Tāpēc mēs esam šeit un tāpēc mēs pārcilvēku no sevis radīt vairs negribam.
--
Ja vēlies palasīt par gēnu tīrīšanas politiku XX gadsimtā, atšķir šā gada 23. aprīļa «Kultūras Dienu» un palasi par eigēnikas pētījumiem, kas Ulmaņa I laikā tika veikti arī Latvijā.
— nııtŕø
Raksturvārdi: izglītība, sabiedrība, vara
Atsauces saite:
Lasīju par vardarbīgo Belgradas praidu un domāju — daudzi no tiem, kas tur vicināja krustus un dūres, kliedza naidīgus saukļus un lauzās cauri policijas kordoniem, taču uzskata, ka dara labu darbu. Un tie, pret ko viņi vēršas vai kas viņiem šīs ieceres īstenot neļauj, ir sliktie.
Daļai cilvēku atbildība par sabiedrībā notiekošo izpaužas arī šādi. Tāpat kā viena no tolerances izpausmēm ir, ka vienkārši apnicis karot pret tiem, kas nepatīk.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Geju sišana un labie darbi »
