Ja mēs gribētu, mēs sevi varētu padarīt par pārcilvēkiem. Mēs sevi varētu pakļaut selekcijai tāpat kā suņus un kaķus, sevis atražošanai lietojot tikai augstākā labuma ģenētisko materiālu. Mēs varētu sevī attīstīt ģēnija īpašības, mēs varētu radīt cilvēku sugas — būtu dzinējcilvēki, sargcilvēki, klēpjacilvēki un citi. Mūsu vidū būtu izcili eksemplāri, kas lieliski pildītu savas funkcijas, un būtu arī pa kādam pieklīdenim, marginālam sētas plušķim, kas radies nepietiekamas kontroles dēļ.
Mūsdienās aktualitāti zaudējusī rasu teorija savā laikā gribēja atrast cilvēka ideāltipu, nosakot, ka vieni ir labāki par citiem un ka viņu liktenis ir noteikts jau piedzimstot. Psihiski slimos un fiziski neveselos nodalīja no sabiedrības vai pat iznīcināja. Ja arī Tevi piedzimstot neiznīcinātu, tad piesietu pie ķēdes un teiktu: sargā māju, mēs tikām aiziesim smalkos ļaudīs pagozēties.
Vairs nav korekti publiski uzskatīt, ka cilvēka izcelsme automātiski nozīmē arī kādas intelektuālas limitācijas vai arī potenciāla ģēnija statusu. Civilizētā pasaule dod iespēju visiem — gan tiem, kas piedzimuši kā veiksminieki, gan tiem, kam paveicies mazāk. Mēs vismaz izliekamies, ka ikvienam ir dota iespēja un ka mums ir svarīgs ikviens — vismaz esam gatavi paciest ikvienu.
Bet tomēr — kā būtu, ja mēs sevi audzinātu citādi? Diskusiju par to, kam cilvēka attīstībā ir lielāka teikšana — iedzimtībai vai audzināšanai (nature vs. nurture) izsmelt ir teju neiespējami, bet šodien, skatoties kā obligātā dienesta karavīrs, sēžot tramvajā uz sola, sapņaini noskatījās uz smalkajām mašīnām, kas traucās pa Barona ielu, domāju: iemācīt taču varētu tik daudz ko. Mazliet metodikas, un tikpat sapņainām acīm viņš skatītos debesīs uz mākoņiem, kļavu lapās, uz raibiem taureņiem un tuklām sieviņām, kas uz stūra pārdod saldējumu. Nekas no minētā taču nav iedzimts –- tās ir vērtības, kas karavīrā un arī citās sabiedrības grupās iedresētas. Bet mēs taču no viņa varējām uzaudzināt robotu, universālo cīnītāju, kas, apmierinājis ķermeņa fiziskās vajadzības, savu prāta darbību spētu novirzīt uz nodarbēm, kas mums šajā brīdī šķistu savādas.
Taču karavīram gribas dzīvot savu dzīvi. Man arī mazliet. Un citiem, arī tiem, kam neviens nejautā. Tāpēc mēs esam šeit un tāpēc mēs pārcilvēku no sevis radīt vairs negribam.
--
Ja vēlies palasīt par gēnu tīrīšanas politiku XX gadsimtā, atšķir šā gada 23. aprīļa «Kultūras Dienu» un palasi par eigēnikas pētījumiem, kas Ulmaņa I laikā tika veikti arī Latvijā.
— nııtŕø
Raksturvārdi: izglītība, sabiedrība, vara
Atsauces saite:
Jocīgi, ka lietas, kuras ir grūti iztēloties, mēs nemaz necenšamies iztēloties. Tev nav ienācis prātā, ka visas taisnes ir nogriežņi, ka visām taisnēm ir vairāk nekā viena dimensija, ka diez vai kādam reālam trīsstūrim ir tieši 180 grādi un ka sinusoīda ir tikai sagrozīts LPSR karoga elements, nevis ceļš, pa kādu pie Tevis uz mājām skrien elektrība? Nu, varbūt tā ir arī labāk.
Līnijas nav taisnas. Pat taisnes nav taisnas. Kad es gāju skolā, regulāri aizmirsu mājās lineālu, un tad nācās rombus, trīsstūrus un nogriežņus vilkt gar penāļa vai klades malu. Skolotājai tas nepatika, bet, kad viņa zīmēja tos pašus brīnumus uz tāfeles, tad nemaz nesanāca pareizāk.
Līnijas var būt paralēlas un ne tik ļoti. Dienas ir paralēlas, tikšanās ir paralēlas, ļaudis ir paralēli. Viņi gan var būt arī perpendikulāri, viņi var tikties arī citādos leņķos, bet man šķiet, ka cilvēkos līdzību tomēr ir vairāk nekā atšķirību. Tāpēc -- paralēli. Tuvāk un tālāk. Dažkārt tik tuvu, ka nevar saprast, cik daudz paralēlu līniju tuvumā ir, bet dažkārt starp līnijām ir vismaz viens centimetrs brīvas vietas. Brīvajā vietā aug vai nu nezāles vai arī labība. Nezinu kas, bet brīvā vieta ir auglīga un no turienes sākas visas nelaimes. Bērni, piemēram.
Bet par to citreiz.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu ģeometrija »
