Viena no šizofrēnijas pazīmēm ir nespēja koncentrēties uz kaut ko vienu. Tātad – uzmanības sadalīšana, darot daudzus darbus vienlaicīgi, un tas beigu beigās, protams, ietekmē arī padarīto. Tādā gadījumā mūsdienu pasaule paliek aizvien šizofrēniskāka, un mūsu ikdienas dzīves prakses to atkal un atkal atgādina.
Ainiņa no šodienas: pilsētas nomalē vecītis pārtrauc strādāt ar izkapti, izņem no kabatas telefonu un raugās tā displejā. Ieiedziļinoties, cik pēc būtības grotesks ir šāds veco un jauno tehnoloģiju apvienojums, iedomājos, ka senajos laikos, kad vīri ar tādām pašām izkaptīm pļavas gāza, diez vai kaut kas viņus spēja no šī darba atraut – vismazāk jau tas, ka cits cilvēks grib kaut ko paziņot vai vienkārši parunāties. Taču tagad – lai gan daudzi ir iemācījušies «vari runāt?», nekas nesēj novērst paralēlas personas uzrašanos Tavā noslēgtajā mirklī.
Telefona sarunas nekļūst īsākas. Par spīti tam, ka sarunu tarifi Latvijā ir augsti, vajadzība pēc telefona tomēr ir lielāka nekā vajadzība pēc maza rēķina. Ir cilvēki, kas gatavi maksāt desmitus latu par telefona rēķinu, pat ja viņi to nespēj atļauties – vienkārši telefons sniedz pārāk labu iespēju «satikt» tos, kam neatliks laika tiešai sarunai. Viņi piezvana, runā desmitiem minūšu un varbūt nemaz neaizdomājas, ka sazinās ar kādu, kas vienā rokā tura tālruni, otrā karoti, pildspalvu, avīzi, automašīnas stūri (tā darīt ir slikti!), bērnu vai otru telefonu, un mēģina atrasties vairākās realitātēs vienlaicīgi. Pretim cilvēkam atrodas «reālā» pasaule, sarakstītā pasaule (teikumu un burtu formā) un attēlotā pasaule (datora vai televizora ekrānā). Abas pēdējās – neīstas, bet paliek reālas, kad pret tām tādā veidā sāk izturēties.
Tanī pašā laikā ir arī ļaudis, ar kuriem mūslaiku komunikācija paliek aprautāka. Sarunu sekunžu skaitīšana liedz pat sasveicināties vai atsveicināties, nerunājot par citām pieklājības frāzēm. Un tad ir vienalga, lai šāda mazbudžeta komunikācija noris ar nepazīstamu cilvēku vai arī ar draugu. Šis ir viens no veidiem, kādā nauda izrāda savu varu pār attiecību veidošanu.
Dzīve kļūst straujāka un visam nekad vairs nepietiks laika. Pēc kāda laika nepietiks arī ar elementāru darbību simultānu veikšanu , jo skrējiens taču nebeigsies nekad. Skumjākais ir tas, ka arī Nīčes pārcilvēku mēs šādā veidā nespēsim no sevis radīt – vien laika un spēka ierobežotu būtni, kas cenšas no pa vidu skrējienam atrast vietu arī saziņai. Lai cik aprautai vai izplūdušai un pakārtotai.
— nııtŕø
Atsauces saite:
Aprīļa gaiss ir mānīgs. Vienubrīd sajūti, ka zeme ir dzīva, tā mostas, un dzīvības smaržu zemei dod tās mirusī pagātne, kas no jauna atdzīvojas. Citudien atkal ir sasalums, pauze, miers, kas, šķiet, nekad nekļūs par joņojošu kūleņojošu zaļuma histēriju.
Zāģa skaidu smarža, kuras pēc brīža vairs nav, sniegpulkstenīši, kas, atkarībā no garastāvokļa un citiem ritmiem vai nu sniedzas visiem pretī vai arī vientuļi nozied pussasalušā ēnas pusē. Toties saule ir — rītos, vakaros un pat krēslā, kad līst pirmie lieti, vēl īsti nepierasti, vēl īsti nesasiluši un nepieteikušies samērcē kurpes.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu aprīlis »