Vieglākais veids, kā uzspridzināt pasauli, ir sākt to apšaubīt. Pētnieki to ir izdarījuši neskaitāmu daudzumu reižu, taču pēc kāda laika pasaule tomēr atkal tiek sakārtota. Parasti pētnieka nolūks ir uzzināt, «kā tas ir patiesībā», un tāpēc viņš uzdod jautājumus, uz kuriem citi vai nu nav mēģinājuši rast atbildes, vai arī vienkārši nespēj. Viņš ir tas, kurš apšaubīšanas tehniku izmanto, lai meklētu atbildes un lietu jaunu gaismu mūsu glāzēs, liekot citādāk paskatīties uz it kā jau zināmo, vai arī vēl nezināmo.
Mūsdienu zinātnei ir norma pastāvēt apstākļos, kad viss vēl nav izpētīts, turklāt ir daudz aspektu, kurus pašlaik – vai varbūt ne tik drīz – nebūs iespējams atklāt. Mūsdienu indivīdam arī. Ar to atšķirību, ka indivīds var būt tendēts vai nu neko neuzzināt, lai neradītu sev problēmas, vai arī meklēt jautājumus sfērā, kas citiem ir pašsaprotamību pilna, skaidra un neapšaubāma.
«Kāpēc tu tā darīji?» «Ko tu ar to domāji?» «Kas Tev padomā?» «Kur Tu biji?» «Ko tas nozīmē?» «Kāpēc tu esi/biji tur?»
Lūk, šie ir jautājumi, kas uzspridzina pasauli. Tie viegli ļauj aizsvilties, un tad nav tālu līdz Lielajam Sprādzienam. To autors ir kāds, kas vēlas zināt, bet tos uzdod tam, kurš nekad par to pat nebūtu iedomājies. Pasaule arī negrib, lai to pēta, bet pasaulei nav izvēles. Cilvēks, nonācis zem mikroskopa, vai nu eksplodē pats, vai arī uzspridzina visu pasauli.
Un tad ir jādomā, vai iznīcinātās pasaules vietā nāk kāda cita, «labāka», «pareizāka», «patiesāka», vai arī tās tur vispār vairs nav. Un, ja tā, tad sociālās zinātnes ir daudz bīstamākas par dabaszinātnēm. Paužot neadekvātus viedokļus saistībā ar pasaules uzbūvi, ciest dabūja viedokļu paudēji Džordāno Bruno un Galileo Galilejs. Savukārt, ja kāds kādu apšauba personīgi, tad cieš visa pasaule. Mikropasaule, pirmām kārtām (un noteiktos apstākļos arī visa pārējā). Tā, kura ir mums, bet citiem nav. Un nu mums arī nebūs. Bladāc.
— nııtŕø
Atsauces saite:
Es Tev pateikšu, kura ir vislabākā ēdnīca Rīgā — tā ir autobusu parka «Imanta» «Tālava» kafejnīca Vestienas ielā. Nezinu nevienu citu iestādi, kurā
vēl būtu saglabājies tāds padomju laika interjers. Nomācošā eiroremonta
mocītajiem ļaudīm šī vieta varētu būt gana labs patvērums. Paplātes,
masīvās stikla glāzes (granjonkas), no kurām var dzert kompotu, uz
vietas ceptas bulciņas par 9 santīmiem, ieplīsušas krūzītes, sienas
klātas flīzītēm un augstās mākslas gleznojumiem, griesti no režģa un
dienasgaismas spuldzes.
Labierīcības atrodas kaut kur dziļi pagrabā un vienkārši mirstīgie tur nemaz netiek klāt, jo jāiet ir cauri visādām dienesta ejām. Toties galapunktā — roku žāvētājs (kaut kas cits, nevis «Vējelis»), kas pūš aukstu gaisu.
Tomēr prieki nebūs ilgi — patīksminājies pārdevējām par šo jauko vietu, uzzināju, ka pēc jaunā gada te visu kapitāli izremontēšot un pagātnes spožums pazudīs. Pagātne kļūs par netveramu pagātni.
Ceru, ka vēl pāris gadiem Rīgā kāds tomēr sapratīs, ka nostalģija ir komerciāls jēdziens un parādīsies arī kāda augsto interjeru nogurdināto personu pulcēšanās vieta.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu gluži kā agrāk »
