tiekšanās pēc nepiepildāmā

Zigmunds Freids savā grāmatā «Īgnums kultūrā» raksta: «Tas, ko dēvē par laimi, drīzāk jau rodas no pēkšņas uzkrātu vajadzību apmierināšanas, un pēc savas iedabas iespējams tikai kā epizodisks fenomens». Viņaprāt, cilvēks ir iekārtots tā, ka intensīvi spēj baudīt tikai kontrastus, bet pašu stāvokli — pavisam niecīgi. Tātad — ja Tu visu laiku stāsti, ka esi laimīgs, tad Tevis paustā ir vienkārši prāta konstrukcija, nevis sajūta.

Tikpat labi Tu jebkurā situācijā vari sev stāstīt, ka esi nelaimīgs, priecīgs, bēdīgs, pacilāts, nomākts, taču tam nav nozīmes. Šādi vārdi ir tikai nepieciešamu faktu konstatējums, nevis emociju paušana izjušana. Protams, cilvēks allaž jūtas vismaz «kaut kā» (ja ne mazliet konkrētāk), bet pastāvīgi viņš sevi par laimīgu var tikai uzskatīt, ne sajust. Jo vairāk tāpēc, ka — lai gan cilvēku laimei un apmierinātībai ar dzīvi vajadzētu būt sabiedrības normai, norma patiesībā ir dažādas frustrācijas un vien tiekšanās pēc iluzorās, netveramās, nesasniedzamās laimes un piepildījuma sajūtas. Nemainīgs komforts ir ideāls, mērķis, ko sasniedzot nevar saglabāt, jo, sasniedzot vienas virsotnes, mēs izjūtam vēl kaut kā iztrūkumu, kas neļauj izjust pilnīgu laimi un mieru.

Tad atkal ir jāceļas kājās un jābrien cauri sniegputeņiem, dūkstīm un plaukstošām lapām.