pārspīlējumi

Dzirdēju kādu sakām: «Es smēķēju pārāk daudz.»

Ko gan nozīmē, ja cilvēks tā saka? Liekulību — pret sevi un citiem. Cik ir par daudz? Cik ir labi un tieši laikā? «Es klepoju pārāk daudz», «es slimoju pārāk daudz», «es par daudz bojāju ozona slāni», «es pārlieku veicinu siltumnīcas efektu», «esmu pārāk ļauns».

«Klau, vai Tev nešķiet, ka es izvaroju par daudz?» «Vai es nenogalinu pārāk daudz?»

Pārāk daudz taisnošanos. Pārāk daudz attaisnošanos. Pārāk izplūdusi robeža, kad norma beidzas un sākas «pārāk daudz».

«Es liekuļoju pārāk daudz», «es piekrītu pārāk daudz kam», «es rakstu pārāk daudz», «es dzeru pārāk daudz», «es elpoju pārāk daudz», «es lasu pārāk daudz», «es zinu pārāk daudz», «es dzīvoju pārāk ilgi», «es nesaprotu pārāk daudz ko».

Nevajag aizbildināties. Ja dari kaut ko tādu, ko pats neuzskati par labu esam, tad vai nu nedari nemaz, vai arī dari tik, cik gribi. Citādi beigās nāksies atcerēties, ko rakstīja Klaivs Steipls Lūiss, proti, ka lielākā daļa cilvēku pēc nāves saprot, ka nav darījuši ne to, ko vajadzēja, ne arī to, ko gribēja.