Dzirdēju kādu sakām: «Es smēķēju pārāk daudz.»
Ko gan nozīmē, ja cilvēks tā saka? Liekulību — pret sevi un citiem. Cik ir par daudz? Cik ir labi un tieši laikā? «Es klepoju pārāk daudz», «es slimoju pārāk daudz», «es par daudz bojāju ozona slāni», «es pārlieku veicinu siltumnīcas efektu», «esmu pārāk ļauns».
«Klau, vai Tev nešķiet, ka es izvaroju par daudz?» «Vai es nenogalinu pārāk daudz?»
Pārāk daudz taisnošanos. Pārāk daudz attaisnošanos. Pārāk izplūdusi robeža, kad norma beidzas un sākas «pārāk daudz».
«Es liekuļoju pārāk daudz», «es piekrītu pārāk daudz kam», «es rakstu pārāk daudz», «es dzeru pārāk daudz», «es elpoju pārāk daudz», «es lasu pārāk daudz», «es zinu pārāk daudz», «es dzīvoju pārāk ilgi», «es nesaprotu pārāk daudz ko».
Nevajag aizbildināties. Ja dari kaut ko tādu, ko pats neuzskati par labu esam, tad vai nu nedari nemaz, vai arī dari tik, cik gribi. Citādi beigās nāksies atcerēties, ko rakstīja Klaivs Steipls Lūiss, proti, ka lielākā daļa cilvēku pēc nāves saprot, ka nav darījuši ne to, ko vajadzēja, ne arī to, ko gribēja.
— nııtŕø
Raksturvārdi: psīholoģija, sabiedrība, valoda
Atsauces saite:
«Tele2», apstiprinot, ka Mazsalacas «meteorīts» ir daļa no reklāmas kampaņas un paziņojot, ka tas esot bijis «funny stuff», ir kā lielie skolas puikas, kas mazākajam saplēš jaunās džinsenes un paziņo, ka tā izskatās «forši». Vai kā moderns mākslinieks, kuŗš jaunus mākslas darbus veido, nesankcionēti sabojājot jau esošos. Kā jūs nesaprotat, tas taču ir inovātīvi, radoši, oriģināli!
Kad 90. gados parādījās «Lattelekom» taksofoni, mēs ar klasesbiedriem no tiem zvanījām uz bezmaksas numuriem un runājām visādas muļķības, un, ja operators zvanītāju nosauca par idiotu, uztvērām to par pierādījumu, ka esam ļoti asprātīgi. Nākamais līmenis jau ir zvanīt uz 112 un noslogot viņu operatorus pieprasot rīkot genocīdu pret lapseņu pūzni. «Tele2» savukārt pieskaitāmi pie tiem ļaudīm, kuŗi glābšanas dienestiem ziņo par neesošu kaut kur novietotu spridzekli.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Mazsalacas meteorīts, puika hēlija balonā un apmuļķotie »