tā nav mana Rīga

Veiksmīgu masu komunikācijas manipulēšanas tehniku aicināts, aizgāju noskatīties Sandra Jūras jaunāko darbu, it kā dokumentālo filmu «Rīga, mana Rīga». Jau skatoties Andreja Volmāra sižetu par filmu, pirmā doma bija – šis veikums būs vien patētiska skaistu kadru un apoloģisku tekstu montāža, taču gribējās par savām aizdomām pārliecināties dzīvē.

Labākais, kas visā šajā kultūras pasākumā dabūjams, ir grupas «Astro’n’out» minikoncerts pirms seansa – tas patiešām šķita kaut kas nesamākslots, īsts, bet skanējums – latviešu mūzikā līdz šim maz dzirdēts. Gribētos pieredzēt, ka viņu iesaistīšanās S. Jūras kino projektā spēs piesaistīt līdzīgu atzinību, kādu guva šī paša režisora filmas «Atrasts Amerikā» popularizētie «Z-Scars».

Pati filma ir tipisks reklāmas produkts, ko, sadalot mazākos gabaliņos, varētu rādīt ārzemniekiem kā aicinājumu šeit iegriezties. Smalki izstrādāta spēlēšanās ar vizuālajiem efektiem, radot dinamikas, attīstības, saulainuma un sakoptības efektu. Kad ierunājās Cilvēks no Rīgas Domes Pilsētas attīstības departamenta, lieta kļuva pavisam skaidra. Cilvēks no Departamenta stāstīja, cik mēs te braši strādājam, kā mums te viss notiek un cik būs labi tad, kad pabeigsim savus grandiozos, bet reālos plānus. Turpmākajos kadros un aizkadra tekstos es vairs nepūlējos saskatīt «Kinogalerijas» lapā lasāmos filmas montāžas režisores Guntas Ikeres vārdus par «tūkstošiem sīku nianšu» Rīgas stāstos un par grūtībām «radīt kaut ko konkrētu par abstraktu un komplicētu sajūtu, kas katram ir sava». Ha, kā tad! Kur tad ir šīs «savas» Rīgas? Kur paliek to ļaužu viedoklis, kas ikvienā redz vien Rīgas nemazgātās kājas un izsistos zobus? Ko par Rīgu var teikt cilvēks, kas uz pasauli neskatās tik estētiski kā filmas galvenie varoņi? No tiesas vēlētos to dzirdēt un redzēt.

Bet nē, deviance mums nav vajadzīga, tāpēc izsakās tikai ideālie pilsoņi, akcijas Es daru Rīgu dalībnieki, aktīvie jaunieši, kas piedalās pilsētas sakopšanā, Kivičs un Bergmanis, un vēl, un vēl. Rādām skaistas panorāmas, uzlielām Saules akmeni, pieveram acis par Triangula bastionu (ne vārda par arhitektūras problemātiku!), tā vietā stāstot, cik ļoti ārzemnieki ir pārsteigti par Rīgas skaistumu. Pat Maskavas iela padarīta par romantisku vietu, mēģinot pārliecināt, ka tas vairs nav sociāli maznodrošināto rajons ar attiecīgu publiku. Jā, Maskavas ielai piemīt sava burvība, it īpaši saulainās dienās, bet, ja kādam divos naktī ar kājām būtu gadījies no priekšpilsētas doties uz centru (iesaku!), varētu sanākt gluži cita filma (ar dažiem pārrāvumiem).

Kopumā izskatās pēc pasūtījuma darba. Noru Ikstenu, Ditu Lūriņu un Gunāru Kalniņu lai iesaistījuši! Pēc būtības man it kā nevajadzētu būt tik ļoti iespringušam par to, ka cilvēki saņem no kādas organizācijas naudu un uztaisa mērķiem atbilstošu kvalitatīvu produktu. Viss taču normas robežās, bet – tādā gadījumā nevajag to saukt par dokumentālu kino un par skatīšanos prasīt naudu.

Pēc seansa, mājup ejot, izmetu loku caur Centrāltirgu un, skatoties, kā vējš dzenā tukšus plastmasas maisiņus un citus atkritumus, Rīgas sakopšanas ilūzija parādījās īpaši spilgti. Esam Tevi brīdinājuši.