jukas

Ja vēlies mazliet pavēdināt galvu un uz brīdi atslēgties no ierastā skata, kas pavēršas apkārt, iesaku apmeklēt «Arsenālā» apskatāmo izstādi Jukas. Tur apskatāmi dažādi lielākoties audiovizuāli mākslas darbi, kas piedāvā citādāk paskatījties uz priekšstatiem par mākslas izstādi kā par nekustīgu priekšmetu izstādīšanas vietu. Pāris eksponāti patiešām pārsteidza, piemēram, darbs «Life for successful death», kurā atainots katafalks, pie kura piesieti baloniņi un uz aizmugurējā stikla uzrakstīts: «Just died». Darba autors Edgars Jurjāns darba anotācijā norādījis, ka šis ir «fragmentārs, utopisks nāves kultūras atspoguļojums», piedāvājot alternatīvu no pagātnes mantotajiem mītiskās domāšanas noteiktajiem rituāliem.

Tāpat noteikti atrodi un iepazīsties arī ar būvi, kur, uzkāpjot augšā pa trepītēm uz spoguļu telpu, var apskatīt gan pats sevi jo visām pusēm (viltīgi novietoto spogulu dēļ mazliet zūd vertikāles izjūta), gan skatīties, kā Tev daudzām pusēm nāk klāt un iet prom sarkanā tērpta sieva. Savukārt Santas Oborenko veikumā visvairāk patika ne tieši darba fiziskā forma (karogi ar dažādiem aizliegumu uzrakstiem), bet gan kāda aizlieguma paskaidrojums:

Katrs solis, katra persona atstāj aiz sevis pēdas. Kādam, kura privātajā telpā bez īpašas nozīmes esi mīņājies, tagad cītīgi jāberž grīdas. Vispirms kā kuģa klājs jāatmiekšķē ar ūdeni un tad jāberž un jāberž, lai aizslaucītu visu prom, galvenais jau atmiņas.

Ak, lai nu Tev izdodas…

Jā, bet paskaidrojumu likšana pie darbiem ir tāda jocīga darbība. No vienas puses, šos postmodernos darbus (atceries – postmodernismā māksla ir viss, pietiek tikai kādam to nosaukt par mākslu!) var mēģināt saprast tā, kā autors ir gribējis, bet, dažas anotācijas izlasot, nemaz nešķita, ka autors būtu gribējis kaut ko priekšā teikt :) Turklāt, automātiski gribas vairīties no šādu eksplicītu tekstu ietekmes, meklējot savas versijas. Dažkārt gan bez priekšāteikšanas versiju nebūtu, mēģinot saskatīt domu.

Kas vēl ir interesanti – mākslas darbu radītās muzikālās skaņas burvīgi iedarbojas cita ar citu, kopumā radot nosacīti industriālu kopiespaidu. To, cik graujoši tādas vienmuļas skaņas un gaismas iedarbojas uz cilvēka psihi, labi parādīja nervozās tantītes, kas uzrauga ekspozīciju. Tāds darbs. Bet… «štrunts par pasauli, gan tā pāries» (Kaspars Dimiters), un nāks vietā cita māksla, ko uzmanīt.