Biju aizbraucis uz kapiem.
Līdzi paņēmu rudens puķes, vectēvu un devāmies pēc kapu uzkopšanas vienatnes sajūtas. Sagrābām pērnās lapas, krietu laiku pirms kapu svētku sākuma iededzām svecītes un brīdi skatījāmies, kā vējš šodien tām ļauj degt. Mans vecvecvectēvs, vecvecvecāmāte un dažas citas personas. Svecīte uz nosūnojušas kapu kopiņas. Tur tālāk — vectēva brālēns, kuram tēvs bērnībā tā sitis, ka viņš akls palicis, un viņa sieva. Viņu kopiņas neviens nekopj — uz tām mētājas kādus pāris mēnešus vecs sakaltis vaiņags un nez kāpēc nolikts egļu skuju saišķis ar nobirušām skujām.
Un beigās neizdzīvo neviens.
— Janka
Atsauces saite:
Uznāca hipohondrijas lēkme, un aizgāju uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu — pameklēt, vai tur gadījumā nav noslēpusies krīze, pakavēt laiku un pie reizes padiagnosticēties. Krīzi nesastapu, taču laiks tur ir, cilvēki arī, un attieksme viņiem ir pareizā.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu uzņemšanas nodaļa »
