Dažkārt šķiet tik neiespējami noticēt, ka tu nevari paveikt kādu darbu vai realizēt kādu nodomu, jo tas vienkārši nav tavos spēkos. Tad cilvēks cīnās, ārdās, kārpās un nezina, ka darbība patiesībā ir neauglīga.
Redz, Tev jau nav kaut kur acu skatienā minimizēts lodziņš, kas parāda pašreizējo atmiņas un procesora lietojumu, lapošanas faila izmēru un akumulatoru stāvokli. Tāpēc čaklākie strādā tikmēr, kamēr vai nu aizmieg, vai noģībst, bet pārējiem sistēmas stāvokļa paziņošanas programmas vietā ir savu reālo spēju apzināšanās ilūzija un slinkums kā garīgos un fiziskos mehānismus saudzējošs faktors. Parasti gan cilvēkam ir krietna rezerve starp to līmeni, kad sistēma ziņo par procesu darbības apdraudējumu pārliekas noslodzes dēļ un to, kad sistēma uzkaras.
Tieši tas šajā visā rodams cilvēciskais faktors – nezināt, kur patiesībā ir robeža un novilkt to pašam. Tāpēc cilvēks – tā būtībā ir sistēma ar neierobežotām iespējām. Vieni savā modifikācijā neiekļauto iespēju neesamību noliedz, citi noliedz to esamību pārējiem, bet ir daži, kas paši raksta un meklē servisa pakas un uzlabojumus. Cilvēks var visu – ja vien viņam palaimējas vai, tieši otrādi, nelaimējas zaudēt apjautu, ka viņš kaut ko vienkārši nevar.
Šodien visu rīta cēlienu mēģināju koncentrēt skatienu uz melniem burtiem ar baltu fonu. Saprotot, cik bezcerīgi tas bija, varu droši teikt, ka zinu, par ko pašlaik runāju.
— nııtŕø
Atsauces saite:
Nespēju iedomāties daudz citu tik neīstu skaņu kā piedzēruša cilvēka smieklus. Vakarrīt, braucot tramvajā, es skatījos uz diviem tādiem agrīniem ceļiniekiem, taču viņu jautrība, optimisms un apņēmība izskatījās un izklausījās tik uzspēlēti un skumji, ka paši viņi to droši vien nemaz neapzinājās – ja vispār kaut ko apzinājās un domāja par to, ko saka, dara un jūt.
Tanī pašā laikā es zinu cilvēkus, kam gribas ieteikt — dzert vajag vairāk. Formatējam realitāti. Tur tālāk ir durvis uz bezcerības korporāciju.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu alkohola realitāte »
