Trolejbusa pieturā vecītis ar akordeonu spēlē «Dzied circenītis aizkrāsnē», un mēs visi stāvam viņam apkārt un klausāmies. Gluži kā tādā savādā koncertā, kur neviens nav aicināts, neviens nepērk biļetes un neviens neaplaudē. Pienāk trolejbuss, bet man gribas noklausīties līdz beigām sen nedzirdēto dziesmiņu. Pa tam lāgam jau pienāk trojejbuss, un kāda vecenīte, kas tanī brīdī atradās desmit metrus nostāk, sāk rikšot un kliegt: «Стой, стой!», taču viņas ekspersijas nevienu neinteresē, un durvis aizcērtas viņai degungalā.
Circenītis aizkārsnē beidzas, piebrauc nākamais trolejbuss, durvis atveras, un es saminstinos -- atkal gribas iebērt sīknaudu muzikanta šķīvītī.
Atsauces saite:
Pēc Aināra Šlesera asarainās preses konferences, ko tas sasauca saistībā ar grāmatas «Šofera dēls minhauzens» klajā nākšanu, Lato Lapsa Šlesera liekulību centās pierādīt ar rindu no Mozus grāmatas.
Tik primitīvu pieeju nevar izmantot, lai pamatotu cilvēka rīcības neatbilstību kristīgām vērtībām — toties mēģinājumi tā darīt paskaidro, kāpēc skolās ir jāmāca Bībele. Proti, lai ar reliģiju nemanipulētu un lai cilvēki saprastu, ko runā.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Šlesera asaras un Bībeles mācība »
