Trolejbusa pieturā vecītis ar akordeonu spēlē «Dzied circenītis aizkrāsnē», un mēs visi stāvam viņam apkārt un klausāmies. Gluži kā tādā savādā koncertā, kur neviens nav aicināts, neviens nepērk biļetes un neviens neaplaudē. Pienāk trolejbuss, bet man gribas noklausīties līdz beigām sen nedzirdēto dziesmiņu. Pa tam lāgam jau pienāk trojejbuss, un kāda vecenīte, kas tanī brīdī atradās desmit metrus nostāk, sāk rikšot un kliegt: «Стой, стой!», taču viņas ekspersijas nevienu neinteresē, un durvis aizcērtas viņai degungalā.
Circenītis aizkārsnē beidzas, piebrauc nākamais trolejbuss, durvis atveras, un es saminstinos -- atkal gribas iebērt sīknaudu muzikanta šķīvītī.
Atsauces saite:
Miers. Tumšs un tukšs. Nelīst. Vēl nē. Tik silts, ka man nav saprotams, kāpēc tagad būtu vajadzīga ziemas jaka. Droši vien tāpat kā web standarti, lai būtu ar ko palepoties, bet kas īstenībā nevienu neuztrauc.
Pat zvaigžņu nav. Zvaigznes ir vienīgi iekšpusē, un tās visas sauc pēc uzmanības, tās visas grib būt sava nosaukuma vērtas. Un tāpēc tās spīd. Gribi redzēt? Atnāc, parādīšu.
Ai, nē. Nodzisa jau. Pārtraukums. Mākoņi. Nesapratne. Bailes no lavīnām un supernovas likteņa. Bet nekas jau nepazūd. Tikai mainās.
Ieklausies klusajā novembrī, kur tikai pilsēta san, bet cilvēks elpo tik klusi, lai neiztraucētu.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu mitras smaržas dvesma »
