«Nu, ko jūs tur tagad izdarījāt?» dusmīga bibliotekāre jautāja kalsnam puisim ap 20, kurš bija pamanījies nokārt kādas publiskas bibliotēkas datoru. «Jūs sākāt, jūs arī pabeidziet,» viņa teica aizvainotā balsī, kad puisis, kājās pieslējies, nervozi skatījās datora monitorā, lai gan tanī brīdī bez noklusējuma zaļā pamatvirsmas fona tur nebija nekā cita, ko pētīt - windowz exploreris bija kaut kur pagaisis. «Ko tad jūs lienat pie datora, ja nemākat rīkoties?» bibliotekāre nezaudēja ne kripatas sava tēla, kamēr puisis acīmredzot apsvēra iespēju līst taisni zemē iekšā - sabārta bērna emocijas viņā bija tik aizkustinoši labi saskatāmas. «Tad jūs varat vairs še nenākt! Uz redzēšanos!» «Bet disks?» puisis bailīgi pajautāja. «Uz redzēšanos!» atcirta bliotekāre, un nabags paņēma jaku no pakaramā un gāja uz durvju pusi.
Kāpņu telpā viņu panācu un prasīju, ko ta šis tādu kompim izdarīja. Kalsnais rādīja man kādu šķietami nelicencētu disku ar windowz logo uz vāciņa (pēc windowz instalācijas diska vāciņa kopijas gan neizskatījās), tomēr neko prātīgu paskaidrot nespēja, garās sarunās neielaidās un drīz vien metās pa durvīm ārā.
Bet es paliku nesaprašanā -- varbūt vajadzēja bibliotekārei pastāstīt, ka datori dažkārt mēdz nokārties tāpat vien un ka tas publiski lietotām mašīnām (par win98 nemaz nerunāsim) ir tikai «normāli» (man nav ilūziju par bibliotēku sistēmadminisratoriem) un ka tāpēc jau nav nabaga censonis jāaprej. Eh, grūti tā.
— d1
Raksturvārdi: cilvēki
Atsauces saite:
Tramvajā iekāpa vecenīte ar kaudzi no egļu skujām darinātu priekšmetu. Pirms Janka bija paspējis nopētīt viņas jocīgos atribūtus, vecenīte jau bija visiem pastāstījuse, ka, redz, kaimiņiene nomirusi un viņai tagad jābrauc uz bērēm.
Visu ceļu Janka skatījās vecenītē. Viņas sejā bija lasāma tā vilinošā un sērajam notikumam varbūt tik neatbilstošā sejas izteiksme, kas raksturīga vien izvadītājiem un zārka nesējiem/kapa racējiem. Tramvajs smaržoja pēc egļu skujām un daudzi skatījās uz dekoratīvajiem groziem, kas no šīm skujām bija nopīti, un bēdu nebija nevienam.
Tuvojoties pieturai, vecenīte sarunāja, lai Janka palīdzētu viņai skujas izcelt no vagona. «Nu, što, koļitsa? Koļitsa, da?» viņa smaidot jautāja, redzēdama Jankas mocības ar asajiem priekšmetiem. Taču drīz jau viss bija galā un vecenīte, apkrāvusies ar nesamajiem, aizsoļoja uz nebūtības pasauli.
Bet Janka, iedams savās gaitās, pasmaidīja, jo pirmo reizi bija dzirdējis vārda «koļīties» lietojumu bez šļirces pieskaņas. Semantika ir laba lieta.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu bēres »
