Šodien divas meitenes Mazā Pils ielā spēlē kokli un flautu. Tvēru kabatā, iemetu futlārī sauju santīmiņu, un apstājos paklausīties.
Flautas skaņas piepildīja visu ielu, un man uz brīdi šķita, ka es vairs neesmu tur, kur biju pirms pāra minūtēm, ka es īstenībā te nemaz nestāvu, nosvīdušu pieri un uzrotītām piedurknēm un ka 21. gadsimta sākums nenozīmē neko. Skaņas šķita tik pazīstamas, lai arī nekad agrāk nedzirdētas -- gluži kā skumjas, ko nevar atdzerties. Iela tik mierīga, it kā tā nebūtu mūžam ņudzošājā Vecrīgā, bet kādā mazā pilsētiņā, kuru apbrīnot brauc tikai reti tūristu bariņi. Cilvēki soļo garām, bet viņi visi šķiet citādi -- klusi un mazliet bikli. Viņi neapstājas, bet viņi dzird.
Aiz stūra -- tur jau Doma laukums ar alus strebjamajām nojumēm, cilvēku čalām, motocikliem un pokemonu armijām. Un mazā ielas mūzika tad ir tik tuvu, arī tanī pašā laikā vairs neaizsniedzama. Skaņas, kas tepat vēl bija pirms brīža, simts metrus tālāk jau ir mirušas un aizmirstas. Jāiet prom.
Atsauces saite:
bet koklētājas tautiskumu bojāja nedabiskais blondums
Jauki ka ir cilvēki, kas izdaiļo parasto ielas dzīvi…
«Ei, Oļeg! Oļeg, sliš’!» uzkliedza kāda Vecenīte priekšā ejošajam Vecītim. «A?» teica Vecītis, kad bija pāris sekundes apdomājis, vai brēciens ir paredzēts viņam. «Oļeg, kāpēc viņa man tramvajā biļeti lika nopirkt? Man taču nevajag!» «Ko tu man prasi, tu taču pati maksāji,» atrauca Vecītis, un slāja vien tālāk. Arī Vecenīte pēc brīža pacēla no zemes savu pauniņu un atsāka ceļu, vēl ilgi kaut ko murminādama par nepareizo atgadījumu tramvajā.
Tas laikam bija neviltots izbrīns par pasauli.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu pēc tramvaja »
