Šodien divas meitenes Mazā Pils ielā spēlē kokli un flautu. Tvēru kabatā, iemetu futlārī sauju santīmiņu, un apstājos paklausīties.
Flautas skaņas piepildīja visu ielu, un man uz brīdi šķita, ka es vairs neesmu tur, kur biju pirms pāra minūtēm, ka es īstenībā te nemaz nestāvu, nosvīdušu pieri un uzrotītām piedurknēm un ka 21. gadsimta sākums nenozīmē neko. Skaņas šķita tik pazīstamas, lai arī nekad agrāk nedzirdētas -- gluži kā skumjas, ko nevar atdzerties. Iela tik mierīga, it kā tā nebūtu mūžam ņudzošājā Vecrīgā, bet kādā mazā pilsētiņā, kuru apbrīnot brauc tikai reti tūristu bariņi. Cilvēki soļo garām, bet viņi visi šķiet citādi -- klusi un mazliet bikli. Viņi neapstājas, bet viņi dzird.
Aiz stūra -- tur jau Doma laukums ar alus strebjamajām nojumēm, cilvēku čalām, motocikliem un pokemonu armijām. Un mazā ielas mūzika tad ir tik tuvu, arī tanī pašā laikā vairs neaizsniedzama. Skaņas, kas tepat vēl bija pirms brīža, simts metrus tālāk jau ir mirušas un aizmirstas. Jāiet prom.
Atsauces saite:
bet koklētājas tautiskumu bojāja nedabiskais blondums
Jauki ka ir cilvēki, kas izdaiļo parasto ielas dzīvi…
«Jāņem uz longtermu, uz šorttermu ir trikī», sarunu biedram lietišķi teica kāds vīrs otrpus galdiņam. Nez, viņam izglītība vai darbs tāds? Šis runas veids liek aizdomāties, vai pēc 50 gadiem šodienas latviešu valodas tekstus nākotnes runātājs vispār varēs saprast, ja vispār tad par latviešu valodu kā tādu vispār kāds vēl runās. Pārveidošanās tendences ir labi jūtamas.
Iedomājies, ka pēc 50 gadiem Tu ar savu šodienas valodu būsi jau fosilija, bet vēl atcerēsies pirmsfosilo laika posmu. Laika kompresijas dēļ mūsdienu cilvēks savas dzīves laikā paspēj nodzīvot veselus laikmetus. Jau Žans Bodrijārs savā darbā «Consumer Society» rakstīja, ka pagātnē lietas, objekti pārdzīvoja cilvēkus, dinastijas un laikus, turpretī šodien tie ir cilvēki, kas vēro objektu dzimšanu, attīstīšanos un iznīcību.
Kas zina, vai valoda un kultūra tās tradicionālajā izpratnē arī pēc kāda laika nekļūs par parādībām, kā attīstību var vērot vienas paaudzes robežās. Kaut gan — kas gan tās būs par kultūrām un valdām, kas radīsies? Varbūt tās nevis radīsies, bet mūžīgi ies bojā, un mēs tikai skatīsimies, tēlojot savas mazās civilizācijas antropologus?
Nekas, pagaidīsim un varbūt sagaidīsim.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu valodiņa 4: rītdienas fosilija »
