labdien Eiropā

Mēs te ar draugiem piektdien bijām Krastmalā Eiropas Savienībai par godu televizoru paskatīties. Tautas gan bija sanācis tik daudz, ka nebija kur nolikt klubkrēslu, tāpēc vajadzēja stāvēt kājās. Izturējām.

Īpaši man patika brīdis, kad ļaužu lērums ar zilidzelteno karodziņu palīdzību no pūļa pamazām pārvērtās idiotus tēlojošā barā. Neko jau, idiotus tēlojušu baru interesantāk filmēt un skatīties, kā viņi vicina savus karodziņus un dzied līdzi. Galu galā, man tamlīdzīgu lietiņu izdevās dabūt pirmo reizi mūžā - izrāvu vienam puikam no rokām, lai gan man šķiet, ka viņš pats to bija izrāvis karodziņu dalītājam.

Vislabākais visā tanī bija, kad ekrāni parādīja uz kāda pleciem sēdošu bērneli, kurš, pats sevi ieraudzījis, uztaisīja tik pārsteigti-sajūsmināti-mulstošu sejas izteiksmi, ka pasākuma jēga uzreiz palielinājās par divām reizēm. Kaut ko tik patiesu sen nebija sanācis redzēt.

Nu jā, bet četras stundas tomēr bija drusku par ilgu - nopietns pārbaudījums manam jau tā pēc treniņa izmocītajam ķermenim. Un salūta arī nebija. No vienas puses - kas tad tur - kurš nav salūtu redzējis, un, ja jau Latvija ir viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā, tad tas ir attiecīgi jādemonstrē. Bet, kad ziņās stāsta, kā citi zibšņojuši uz nebēdu, drusku piezogas klāt skaudīgā latvieša nīgrums.

Benzīns jau dārgāks. Optimistiski gaidām tālāk.