Laukos skatījos uz stārķi.
Skatījos un domāju -- stārķim gan ir grūta dzīve. Viņš, nabags, galīgi nomocījies un pelēks, atlido no siltajām zemēm, bet te viņam jāēd kaut kādi balti kāpuri. Nemazgāti, dzīvi kāpuri. Un pa kādai vabolei arī (nevarēju jau visu viņa ēdienkarti saskatīt) -- labu apetīti, lasītāj. Un tad vēl stārķim jābaidās no traktora, jo nevar jau zināt, kas tas tāds īsti ir un kāpēc tas braukājas pa lauku. Tā gribējās putnam pastāstīt, ka traktors tā ālējas tikai tāpēc, lai stārķim būtu vieglāk atrast ēdamo, lai stārķis pateicībā par šo žestu saviem sīkajiem pastāstītu, ka ligzda jāvij pie mums, nevis stulbo kaimiņu pagalmā un vispār -- ka pasaule šodien griežas ap stārķi. Taču stārķis ir tramīgs un bažīgs. Viņš neuzticas traktoram, viņš neuzticas sunim, kas nāk ar viņu iepazīties, viņš neuzticas man (lai arī nespēju iedomāties neko trakāku par to, ka stārķis ēstu man no rokas, kas nozīmē knābšanu).
Grūti būt stārķim.
— Janks
Raksturvārdi: dzīvnieki
Atsauces saite:
uz pavasara pusi Tu kļūsti aizvien interesantāks. kompliments :)
taa starp citu staarkji manaa galaa laikam ir savaadaaki vinjiem ir po gan traktors gan citi objekti bet nu pie manis jau viss ir savaadak
Dažkārt pat nepamanām, kā vēsture atkārtojas. Tajos senajos laikos, kad Latvija bija okupēta, mēs cerīgi klausījāmies «Amerikas balsi» un lūkojāmies uz Rietumiem pēc glābiņa, lai gan oficiālajā līmenī totalitārās sistēmas kontrolētie masu saziņas līdzekļi vienā laidā stāstīja par amerikāņu nelietībām un nekonstruktīvismu pret mūsējo ierosmēm un labo gribu. Tas nedarbojās, un 80. gados, kad kontakti ar Rietumiem paplašinājās, vajadzēja tikai uzvilt t-kreklu ar ASV karogu un «Levi’s» džīnas, un Tu biji pirmais visā ciemā. Amerika — varenības, brīnumu, brīvības, pretošanās (sic!) simbols.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Amerika »
