Laiku pa laikam atminos stāstu no Vika grāmatas -- par to, kā rūķītis vāc no sveces pilošo parafīnu, un, kad vecā svece ir izdegusi, viņam ir jauna vietā, un tas nekad nebeidzas -- jo arī no pēdējās sveces paliks pāri parafīns. Mana pirmā Bezgalība. Tas bija ļoti sen, un bērnībā man grāmata lāga nepatika. Varbūt tāpēc, ka tā nemaz nebija bērnu grāmata, lai arī bija bērniem domāta.
Pagājušās piektdienas vakarā zināmu laiku skatījos grāmatu plauktā un, sev par lielu brīnumu un prieku, to atradu. Tur jau tā bija — «Klaids pasaku zemē». Bet Tev būs stāsts par beigām — Sapnis II. Par to, ka viss īstenībā ir pavisam citādi. Par to, kas tikai pa retam ir satiekams un pēc tam atkal paliek svešs.
Es zinu. Es to atkal zinu.
— Janks
Raksturvārdi: 90_gadi, literātūra
Atsauces saite:
Labrīt, bērni. Šorīt gan es jums neko -- itin neko neesmu atnesis.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu pirmdiena nav labs sākums »
