Pilsēta naktī. Auto jūrā nervozs nespēks, sajūtot, ka satiksmi iekustināt nevienam atsevišķi nav spēka — vien jāgaida situācijas pašnormalizēšanās.Automašīnu pagrieziena signālu dzeltanās mirgojošās gaismas kož acīs, un uz brīdi vairs negribas domāt pat minūti nāktonē vai pagātnē. Ne to, kāpēc Tu paredzi to, kas nenotiek, ne to, kāpēc gribas visu kontrolēt. Gribas atrisināt, gribas pusiluzorās iestrēgušās mašīnas, trolejbusus un autobusus mehāniski nobīdīt malā, gribas nemierīgās gaidīšanas vietā redzēt nemierīgas skriešanās sacīkstes, lai būtu sajūta, ka viss, kas ātri sākas, ātri arī beigtos. Vai vismaz tik ātri turpinātos, ka nebūtu vaļas pat acis atvērt vai arī paskatīties un tiem, kas dragreisa laikā paliek notriekti un sasisti guļ dzīves lielceļa malā.Gribas cilvēcību, bet nesanāk to uzturēt. Man taču ir jauda, stūre un akselerators.
— Janka
Atsauces saite:
daža laba citējama frāze ;D
Botāniskais dārzs, šķiet, ir viena no retajām vietām Rīgā, kur vēl aug papeles. Pašlaik, kad plaukst pumpuri, tas rajons ir īstā smaržu vieta, kur pastaigāties. Uz mirkli kļūst mazliet labāk, kad tu rēnā sestdienas rītā morālās abstinences nomāktām domām izej ārā un iztēlojies – šajā rajonā vasarā būs jaušama ne tikai sakarsuša asfalta smarža, bet arī lipīgas smaržas viļņi. Bet tagad - noilgojies spēks gaisā, arī bez lietus. Bet tagad - uz ietves ik pa laikam nokrīt pa kādam pārsprāgušam pumpuram. Mežs pilsētā vairs nenāk, pilsētai no pūkām ir alerģija, bet tur, aiz Botāniskā dārza žoga, ir ne tikai bīstamās papeles vien.
Drīz, drīz atkal zaļš. Aizver acis, un, kad es teikšu hop, varēsi atvērt pilnā zaļumā. Ikgadējais pārsteigums.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu pirms zaļā viļņa »
