Ziemas simbols ir nevienam nevajadzīgs pazaudēts bērna cimdiņš uz ielas. Vai varbūt šallīte, ko līdzjūtīgs garāmgājējs iekarinājis dzīvžogā, lai simtiem kāju to nesamin.
Garāmgājējs ir līdzjūtība. Ticība labajai Pasaulei, cerot, ka cimdiņš vai šalle tomēr atradīs savu īpašnieku. Iedomāšanās par nabaga bērneli, kuram mājās krājas vienas rokas cimdu kolekcija un kuram ziemassvētkos dāvinātā cepurīte kautiņa laikā norauta un aizmesta bara instinkta izraisītās visatļautības iespaidā.
Cimdiņš ir pamestība. Bez cerībām, ka saimnieks atnāks, atradīs, pazīs un paņems atpakaļ. Ir arī tādas beigas - gaidot jaunu sākumu, jaunu atkalredzēšanos, kas jo dienas kļūst jo neiespējamāk, bet tāpēc jo smeldzīgāk un nepieciešamāk.
Tā vienkārši notiek.
— Janka
Atsauces saite:
man būtu pieticis ar pirmo teikumu. bet paldies. šodienīgais bija skaists.
Nikam Keivam vakar izdevās izspēlēt ainiņu no Bulgakova «Meistara un Margaritas» – to no cirkus, kurā «burvju mākslinieks» Volands ar savu svītu skatītājus aicina uz «bezmaksas» drānu veikalu. Ieraugot viņu piedāvājumu – pēdējās modes – ļaudīm ir lielas acis, taču neviens neuzdrošinās iet pirmais. Taču, kad pirmā dāma sadūšojas un atgriežas lepnā kleitā, sākas masveidīga grūstīšanās un mešanās pie labumiem (kā tas beidzās, lasi pats/pate).
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Niks Keivs »
