Pamodos savā izļodzītajā gultiņā un kādu brīdi gaidīju, kad dzirdēšu sarkastiski ņirdzīgu radiobalsi, kas teiks: «Hei, visi uz skoluūū!» Nekā nebija. Šo 1. septembra vēstnesi Latvijas radio 1 viļņos jau kādus gadus neesmu dzirdējis, taču, tā kā man ar skolu vairs nav nekāda sakara, tad tīri vai gribējās klusībā pasmīkņāt par skolēniem.
Viss liecina, ka rīta pusē arī no mājas ārā līst nav jēgas - ko staigāšu pa pilsētu starp baltām matu lentēm un nezināmu lakstaugu puduriem un secināšu, ka man te nav ko darīt? Iziešu vēl laukā un sākšu domāt - kur man šodien jābūt, kurš mani gaida? Ak, jā, gaida gan.
— Janka
Atsauces saite:
Jocīgi, ka lietas, kuras ir grūti iztēloties, mēs nemaz necenšamies iztēloties. Tev nav ienācis prātā, ka visas taisnes ir nogriežņi, ka visām taisnēm ir vairāk nekā viena dimensija, ka diez vai kādam reālam trīsstūrim ir tieši 180 grādi un ka sinusoīda ir tikai sagrozīts LPSR karoga elements, nevis ceļš, pa kādu pie Tevis uz mājām skrien elektrība? Nu, varbūt tā ir arī labāk.
Līnijas nav taisnas. Pat taisnes nav taisnas. Kad es gāju skolā, regulāri aizmirsu mājās lineālu, un tad nācās rombus, trīsstūrus un nogriežņus vilkt gar penāļa vai klades malu. Skolotājai tas nepatika, bet, kad viņa zīmēja tos pašus brīnumus uz tāfeles, tad nemaz nesanāca pareizāk.
Līnijas var būt paralēlas un ne tik ļoti. Dienas ir paralēlas, tikšanās ir paralēlas, ļaudis ir paralēli. Viņi gan var būt arī perpendikulāri, viņi var tikties arī citādos leņķos, bet man šķiet, ka cilvēkos līdzību tomēr ir vairāk nekā atšķirību. Tāpēc -- paralēli. Tuvāk un tālāk. Dažkārt tik tuvu, ka nevar saprast, cik daudz paralēlu līniju tuvumā ir, bet dažkārt starp līnijām ir vismaz viens centimetrs brīvas vietas. Brīvajā vietā aug vai nu nezāles vai arī labība. Nezinu kas, bet brīvā vieta ir auglīga un no turienes sākas visas nelaimes. Bērni, piemēram.
Bet par to citreiz.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu ģeometrija »
