sveces

Naktīs dažkārt uz mana galda deg svece, tīdama istabu mazliet domīgā atmosfērā. Katrai svecei gaisma ir citāda. Viena būs bailīga un drebēs caurvēja dēļ manā istabiņā, cita braši degs un iedrošinās arī manus sapņus. Daža svece raudās, cita cietīs klusu un no sevis atstās tikai dakts pelnus sasprēgājušajā svečturītī.

Svecei ir jāļauj raudāt. Ļauj sveces parafīnam līt uz svečtura, uz galdauta, zemē. Tas nekas, tās taču ir tikai lietas, tās neko nenozīmē, tās neko nezaudē, tās pēc tam pat būs lietojamas, ja vien Tu sapratīsi, kāpēc tā notika un nepārdzīvosi. Bet svecei ir jāraud. Tāpat kā cilvēkam.

Vakar man bija dzeltena svece. Es tai neļāvu liet parafīna asaras, visu nolijušo, vēl siltu un pirkstos viegli veidojamu, savācu un vēlreiz izkausēju sveces liesmiņā. Svecei tas nepatika, un liesmiņa nomira. Tā - pavisam negribīgi, tajā pašā laikā ar nolemtību, saprotot, ka parafīns var nodzēst jebkuru vēlēšanos degt, dzīvot, stāstīt, čukstēt un gaidīt to nāvi, kas rodas no tā, ka visa pietiek un to visu var tērēt - nevis no tā, kas uzrodas negaidīti un ar savu negaidītību nogalina jebkuru vēlmi dzīvot. Tas ir tāpat kā negribot atrast dzīves jēgu un nezināt, ko lai ar to dara; tāpat kā saprast, ka esi bagāts, taču pats tam netici un, nespējot savu bagātību tērēt sev par prieku, un beigās noslīksti lietās, kuras Tev šķietami ir nepieciešamas, taču nenozīmē neko.

Man patika žēl sveces, kura vairs nespēj degt, nespēj man stāstīt par mūžīgo nāvi, ciešanām un tumsu, tāpēc nolēju parafīnu uz galda un rokās. Nu svece man atkal smaidīja. Un kļūst laimīgs tas, kas viereiz pieļautu kļūdu var novērst un priecāties par savu upuri.

Parafīns lēnām sacietē un mani pirksti pēc brīža to salauzīs. Neviena neatbalstītas pūles, veidojot pasaules kārtību, ir tikpat kā veltīgas.