Es eju visu nakti. Asfalts kūst man zem kājām, naksnīgās debesis debesis aicina sākt konstruktīvu dialogu ar meteoru, kas iznīcinās ne ta neiznīcinās vismaz kādu kontinentu. Es uz to neskatos, es eju tālāk.
Es eju visu nakti un nonāku rītausmā. Laika pilsēta ir man pie kājām. Tikai vārti ir ciet.
Morāle? Tev nebūs cita laiku iekārot kā vien savējo. Taču pasaulē ir hakeri, kas uzlauž Laika pilsētu un iegūst svešu laiku. Tā vienkārši notiek? Šaubos, jo Tavs Laiks ir tavs īpašums - atkaro to! Kam Tev bizness, kam Tev māja Kalifornijā, ja Tev nepieder pat laiks? Tu esi kļuvis par sava laika zagļu kalpu.
— Janka
Atsauces saite:
Jocīgi, ka lietas, kuras ir grūti iztēloties, mēs nemaz necenšamies iztēloties. Tev nav ienācis prātā, ka visas taisnes ir nogriežņi, ka visām taisnēm ir vairāk nekā viena dimensija, ka diez vai kādam reālam trīsstūrim ir tieši 180 grādi un ka sinusoīda ir tikai sagrozīts LPSR karoga elements, nevis ceļš, pa kādu pie Tevis uz mājām skrien elektrība? Nu, varbūt tā ir arī labāk.
Līnijas nav taisnas. Pat taisnes nav taisnas. Kad es gāju skolā, regulāri aizmirsu mājās lineālu, un tad nācās rombus, trīsstūrus un nogriežņus vilkt gar penāļa vai klades malu. Skolotājai tas nepatika, bet, kad viņa zīmēja tos pašus brīnumus uz tāfeles, tad nemaz nesanāca pareizāk.
Līnijas var būt paralēlas un ne tik ļoti. Dienas ir paralēlas, tikšanās ir paralēlas, ļaudis ir paralēli. Viņi gan var būt arī perpendikulāri, viņi var tikties arī citādos leņķos, bet man šķiet, ka cilvēkos līdzību tomēr ir vairāk nekā atšķirību. Tāpēc -- paralēli. Tuvāk un tālāk. Dažkārt tik tuvu, ka nevar saprast, cik daudz paralēlu līniju tuvumā ir, bet dažkārt starp līnijām ir vismaz viens centimetrs brīvas vietas. Brīvajā vietā aug vai nu nezāles vai arī labība. Nezinu kas, bet brīvā vieta ir auglīga un no turienes sākas visas nelaimes. Bērni, piemēram.
Bet par to citreiz.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu ģeometrija »
