Kad man ir nolikta kāda nopietna tikšanās, nopietnās tikšanās laiku pierakstu uz mazas lapiņas, pārloku lapiņu uz pusēm un jūtos nodrošinājies pret iespējamu atmiņas zudumu. Tomēr gandrīz vienmēr pirms nopietnajām tikšanās reizēm, kad gribu pārliecināties, ka pavisam noteikti esmu kaut ko sajaucis un nogulējis, un tikšanās ir neglābjami nokavēta, lapiņu nekur nevar atrast. Tā arī nekad neesmu varējis atcerēties, kurā brīdī piezīmīte no manām rokām nokļūst kaut kur citur; nekad neesmu spējis iedomājies, kas ir tā vieta, kur pa šo laiku droši vien ir sakrājies vesels lērums mazu zīmīšu.
Lai nu kā, bet šādi atzīmētu tikšanos tāpat nekad neesmu nokavējis. Laikam jau tomēr palīdz.
— Janka
Atsauces saite:
Atšķirībā no pērnā konflikta Gruzijā, Izraēlas kaŗš ar palestīniešiem publiskus emociju viļņus pie mums neizraisa. Kāda saujiņa polītiķu vai prorietumnieciskas organizācijas nepiesakās par publiskā viedokļa viedotājiem, lai izskaidrotu, kuŗš ir «agresors» un kuŗš — «upuris». Palestīniešu bērniem drēbītes arī neviens nevāc un pie Izraēlas vēstniecības protesta (vai atbalsta) akcijas nerīko. Laikam nav interesanti, laikam trūkst kādas nepieciešamas dimensijas, laikam labumu dabūt šajā situācijā ir grūtāk.
Gruzīnu un palestīniešu situācija, protams, ir būtiski atšķirīga, un salīdzināt šos scenārijus var tikai, lai kariķētu Gruzijas atbalsta akciju karognesējus no polītiskās vides un viņu tukšos saukļus. Vienaldzību (dati gan apšaubāmi) par Izraēlas un palestīniešu konfliktu, domājams, izraisa Tibetas sindroms, kas paredz kampaņveidīgu līdzi jušanu vieniem cietējiem, bet citu ciešanu ignorēšanu. Savukārt, ciešāk palūkojoties uz norisēm Tuvajos Austrumos, pašlaik neatliek nekas cits, kā nopūsties, ka viņi tur pašlaik maksā par savu nespēju uz ilgtermiņa risinājumiem.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Izraēlas un palestīniešu konflikts »
