Kad man ir nolikta kāda nopietna tikšanās, nopietnās tikšanās laiku pierakstu uz mazas lapiņas, pārloku lapiņu uz pusēm un jūtos nodrošinājies pret iespējamu atmiņas zudumu. Tomēr gandrīz vienmēr pirms nopietnajām tikšanās reizēm, kad gribu pārliecināties, ka pavisam noteikti esmu kaut ko sajaucis un nogulējis, un tikšanās ir neglābjami nokavēta, lapiņu nekur nevar atrast. Tā arī nekad neesmu varējis atcerēties, kurā brīdī piezīmīte no manām rokām nokļūst kaut kur citur; nekad neesmu spējis iedomājies, kas ir tā vieta, kur pa šo laiku droši vien ir sakrājies vesels lērums mazu zīmīšu.
Lai nu kā, bet šādi atzīmētu tikšanos tāpat nekad neesmu nokavējis. Laikam jau tomēr palīdz.
— Janka
Atsauces saite:
Meitene, kas smaržoja pēc popkorna, nosēdās man blakus. Viņa vienmēr smaržo pēc popkorna.
«Bet Ziemassvētki tomēr būs. Un Ziemassvētku brīnumu es sagaidīšu. Varbūt pat šogad,» viņa man teica. Es skumji pasmaidīju. «Padomā tikai,» viņa turpināja, «vēl mazliet un atkal paliks gaišāks. Pienāks jauns gads, un sāksies viss no sākuma.»
«Tu neesi gadījumā domājusi, ka jaunais gads varētu nepienākt?» es iejautājos. «Iedomājies tikai — vecais gads aiziet, un — viss. Nekā nav, nekas vairs nesākas.»
«Neesmu gan,» viņa atbildēja.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu laika nebeidzamais ritums »
