Sēžu pie loga un ik pa laikam vēroju, kā paliek arvien gaišāks. Drīz varēs slēgt laukā lampu. Diena būs apmākusies -- vismaz man te tā tagad izskatās. Acīm ir grūti samierināties ar absolūtu pakāpeniskumu -- šķiet, ka gaisma ārpusē nāk ar lieliem lēcieniem -- tikko vēl bija krēsla, bet tagad jau tīri gaišs. Zibsnis -- un atkal palika gaišāks. Sāk dziedāt zīlītes -- tā ir zīme, ka laiks iet gulēt. Vai arī jādodas pastaigt pa gaišo, vēl tukšo pilsētu. Pavērot, kā izskatās, kad esmu viens pats visā pasaulē.
Nakts ir bijusi gara, bet vienlaikus tik īsa. Dienas drīz būs sava garuma maksimumā. Laiks skrien kā traks.
— Janka
Raksturvārdi: ieraudzīju
Atsauces saite:
Kādreiz, ja redzēji kādu audiovizuālo materiālu, bija pamats domāt, ka tas atbilst līmenim, kāds tā tapšanas laikā bija iespējams. Atkarībā no mākslinieciskās veiksmes un ideoloģiskā sloga, darbs varēja būt sanācis labāks vai sliktāks, bet ar šo darbu bija strādājuši profesionāļi. Tu skatījies uz to un zināji, ka pats tā nevarētu uztaisīt, bet, ja gribēji varēt, nācās veltīt gaŗus gadus, lai iekļūtu šajā sfērā, iemācītos un beigās tiktu pie runāšanas.
Kad tādas tiesības iegūtas, vari veidot materiālus, ko rādīt citiem. Tas bija augsts statuss — pārvaldīt tehnoloģijas un iegūt piekļuvi medijiem, kuŗos sevis radīto rādīt cilvēkiem.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu tehnoloģiju pieejamība un satura kvalitāte »
