Šodien mazliet paklaiņoju pa nepazīstamu rajonu. Ir tik savādi atrasties vietā, par kuras eksistenci līdz šim nav bijis ne jausmas. Tepat sliedes, kas krīzes brīdī man parādīs ceļu un droši vien pa tām kaut kad atbrauks kāds transporta līdzeklis, lai mani savāktu. Jocīgi redzēt, ka puslīdz normāla arhitektūra savienojas ar padomju arhitektūras brīnumiem, ka tepat puslīdz normāli cilvēki izveduši pastaigāties savus daudzkājainos draugus un mazliet tālāk sēd urlu bariņš.
Gaiss ir tik tumšs un silts, ka gribētos šajā brīdī palikt ilgāku laiku - tik ilgi, kamēr neapnīk..., tomēr apziņa, ka nopelnīta vasaras nakts sajūta būs tikai pēc pāris pūliņu rezultātiem, liek sēsties transporta līdzeklī un pēc maza brīža jau atkal ar acīm skatīt līdz pelēcībai pierastos My Riga apveidus.
--
Mana dzīve pamazām kļūst jocīga.
Ceru piedzīvot laiku, kad tā kļūs uzjautrinoša.
— Janka
Atsauces saite:
Mēs te ar draugiem piektdien bijām Krastmalā Eiropas Savienībai par godu televizoru paskatīties. Tautas gan bija sanācis tik daudz, ka nebija kur nolikt klubkrēslu, tāpēc vajadzēja stāvēt kājās. Izturējām.
Īpaši man patika brīdis, kad ļaužu lērums ar zilidzelteno karodziņu palīdzību no pūļa pamazām pārvērtās idiotus tēlojošā barā. Neko jau, idiotus tēlojušu baru interesantāk filmēt un skatīties, kā viņi vicina savus karodziņus un dzied līdzi. Galu galā, man tamlīdzīgu lietiņu izdevās dabūt pirmo reizi mūžā - izrāvu vienam puikam no rokām, lai gan man šķiet, ka viņš pats to bija izrāvis karodziņu dalītājam.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu labdien Eiropā »
