Šodien mazliet paklaiņoju pa nepazīstamu rajonu. Ir tik savādi atrasties vietā, par kuras eksistenci līdz šim nav bijis ne jausmas. Tepat sliedes, kas krīzes brīdī man parādīs ceļu un droši vien pa tām kaut kad atbrauks kāds transporta līdzeklis, lai mani savāktu. Jocīgi redzēt, ka puslīdz normāla arhitektūra savienojas ar padomju arhitektūras brīnumiem, ka tepat puslīdz normāli cilvēki izveduši pastaigāties savus daudzkājainos draugus un mazliet tālāk sēd urlu bariņš.
Gaiss ir tik tumšs un silts, ka gribētos šajā brīdī palikt ilgāku laiku - tik ilgi, kamēr neapnīk..., tomēr apziņa, ka nopelnīta vasaras nakts sajūta būs tikai pēc pāris pūliņu rezultātiem, liek sēsties transporta līdzeklī un pēc maza brīža jau atkal ar acīm skatīt līdz pelēcībai pierastos My Riga apveidus.
--
Mana dzīve pamazām kļūst jocīga.
Ceru piedzīvot laiku, kad tā kļūs uzjautrinoša.
— Janka
Atsauces saite:
No citu kļūdām mācīties nav obligāti, jo vairāk tāpēc, ka pārāk daudz kļūdu mēs vienkārši nepamanām, tāpēc arī nespējam mācīties. No savām kļūdām mācīties ir vieglāk, jo paša pieredze parāda, kas ir labi un kas ir slikti. Arī tad ne vienmēr mēs redzam, kas ir grābeklis, uz kā esam uzkāpuši (nerunāsim nemaz par grābekļiem, uz kuriem ir kāpuši vecāki un vecvecāki) un pārējās saistītās personas.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu īstenību nemeklējot »
