Dažkārt es pirms gulētiešanas uzspēlēju Spider Solitaire. Tā ir tāda spēlīte ar kārtēm, ar kuru ir apgādāts vai ikviens Windowz kopš ME versijas.
Šī spēle labi parāda nejaušības nozīmi mūsu dzīvē. Viens aplams gājiens, un dators jau jūtas kā līderis nevienlīdzīgajā cīņā. Pāris atpakaļgājieni, un Tu jau vairs neesi tik bezcerīgā situācijā. Tā arī dzīvē mēs dažkārt izvēlamies nepareizos cilvēkus, ar ko dzīvoties, nepareizus ceļus un nepareizus mērķus. Tikai, kad nonākam strupceļā, ne vienmēr ir iespējams paiet atpakaļ un sākt ceļu par jaunu. Mēs neatceramies, kas bija pirms tam un nezinām, kas būs turpmāk, tamdēļ atliek vien iet uz priekšu un izdarīt izvēli. Citas šodienas nebūs, taču dažiem arī ar šo vienu ir par daudz.
— Janka
Atsauces saite:
Mēdz teikt, ka noslēpums, ja to izpauž, vairs nav noslēpums, taču būtībā noslēpums zūd tikai tad, ja uzzina tas, kam tā uzzināšana kaut ko izsaka, un tikai tad, ja noslēpumam notic. Es nezinu, kā domā Tu, taču nez kāpēc ir sajūta, ka cilvēki internetā, lai arī ko runātu, runā nopietni. Ļaudis Sviesta cibā runā nopietni, un visos citos žurnālos arī, lai arī tās būtu tikai kādas aprautas frāzes kā « ::: i'm still standing! /» (
vienna), «dziedaatu kaa Serj Tankian» (citizen_erased), «iekodu lūpā, au au au» (efendi) (trīs ieraksti Sviesta cibas draugudraugu lentā).
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu noslēpumi un vaļsirdība tīmeklī »
