Pēcpusdiena. Tramvajs. Pie kādas kundzītes pienāca nīgra konduktore. «Vai, man laikam būs vēlreiz biļete jāpērk,» izsaucās kundzīte. «Mana ceļabiedrene mums abām nopirka biļetes, bet izkāpdama manējo neatdeva. Jā, laikam būs vēlreiz jāpērk...» Viņa jau izvilka no (savas) somas maciņu, lai konduktorei noskaitītu konkrētos santīmus, bet tad pēkšņi kāda cita kundzīte teica: «Nepērciet, es iedošu savējo, man tūlīt laukā jākāpj,» un pasniedza pirmajai kundzītei talonu. «Vai, liels paldies jums,» kundzīte izsaucās, kad viņas labdare kāpa laukā pa durvīm. «Th, nav par ko,» pēdējā diezgan nicīgi atteica un prom bija.
Kādas pāris pieturas tālāk, brīdī, kad tramvajs apstājās, no priekšā esošā vagona izkrita kāda tantīte, visi iepirkumu maisiņi aizskrēja kur nu kurais, puķītes izbira zemē. Tūlīt viņai klāt pieskrēja kāda cita tantīte un kāds zaļoksns jauneklis un palīdzēja cietušajai piecelties.
Atsauces saite:
Filma Aplis 2 atgādināja iemeslus, kuru dēļ tika dibinātas psihiatriskās dziednīcas, proti, lai aizbāztu muti zinātājiem un citādajiem.
Kā savā grāmatā «Madness and Civilization» norāda Mišels Fuko, pirmā psihiatriskā slimnīca tika izveidota 1656. gadā Parīzē. Līdz tam laikam sabiedrībā nebija attieksmes, ka trakums ir kaut kas ļauns, drīzāk valdīja uzskats, ka ar neprātīgā muti runā Dievs un ka trakais ir izredzētais, svētlaimīgais, kas spēj teikt patiesību. 18. gs jau bija gana plaši pazīstamas patversmes trakajiem, jo kapitālisma attīstība lika šos cilvēkus izolēt no sabiedrības. Kapitālismā ļaudīm ir jāstrādā, tātad nespēja strādāt ir neveselīga. Šai tendencei attīstoties tālāk, mēs varam iezīmēt psihiskās dziednīcas lomu «nepareizo» viedokļu apklusināšanā, kas gana labi bija novērojama arī Padomju Savienībā un citās zemēs ar totalitāru iekārtu.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Enter the Ring »
