Žaneta Jaunzeme-Grende un skandāli

Foto: f64

Tas viss ir saprotams, politiķu tērpināšana un viņu gaitu ķidāšana ir nepieciešama parādība. Diemžēl tādu pašu mediju centību un publikas līdzi jušanu nesagaidīt jomās, kurās tiek šķērdēti miljoni, novērojamas klajas neizdarības un shēmas.

Skandāliņu formula

Tas, ar ko pašlaik jācīnās Jaunzemei-Grendei, labi atbilst labi atstrādātajai shēmai par to, kā noteiktas tēmas kļūst par Latvijas politiskās dzīves aktuālitātēm. Vispirms kāds medijs, vai nu savu novērojumu ceļā, vai arī pamatojoties uz allaž ēnā paliekošu labdaru piesūtītiem dokumentiem un cita veida informāciju, pievērš uzmanību kādam aspektam. Novērtējuši skandāla potenciālu, šo tēmu turpmākajās nedēļās turpina iztirzāt arī citi mediji, jautājumu un pieņēmumu vilnis veļas pāri mediju telpai, aprokot vārgās atspēkojuma un taisnošanās mēģinājumu balstiņas.

Tā bija ar deputāta Dzintara Zaķa «Volvo», ar bijušā ekonomikas ministra Ata Kampara mistiskajiem aizdevējiem un investoriem, vides un reģionālās attīstības ministra Edminda Sprūdža nodokļu optimizāciju un vēl, un vēl. Nedarbos pieķertos politiķus baksta neatlaidīgi, mēģinot izsist pāridarījuma novēršanu. Dažreiz sanāk arī — piemēram, ar Zaķi, kurš beigās nožēloja izdarīto —, un tad ir pamats gandarījumam un uzvaras sajūtai.

Šī ilgā tēmas uzturēšanas spēkā var izskatīties arī pēc politiska pasūtījuma. Gan jau dažkārt tas nudien ir politisks pasūtījums, bet konkrētas aktuālitātes ilgums medijos pats par sevi to vēl neapliecina — galu galā, tikai tādā veidā vispār ir iespējams panākt kādu efektu uz konkrētā brīža grēkāzi. Ja tās būtu tikai pāris publikācijas un daži mediju sižeti, politiķim nebūtu īpaši grūti to pārciest, turpretim vēlētājiem — aizmirst. Jaunzemes-Grendes gadījumā gan ir nepārprotama specifika — viņas personība ir ērts mērķis politisko spēlīšu dzenāšanai tad, kad vajag atrast iemeslu iedzelt viņai pašai, viņas pārstāvētajam politiskajam spēkam vai arī vienkārši tāpat — nav taču grūti.

Lai cik brīžiem histēriski šie stāsti par politiķu mazajām blēdībiņām un neizdarībiņām kļūst, tiem mediju telpā, bez šaubām, ir nozīmīga vieta. Tie atgādina, ka politiķiem ir jārēķinās, ka viņiem kāds sekos līdzi, un neuzmanība vai paviršība viņu gaitās nav pieļaujama. Taču ir iemesls, kāpēc man nožēlu izraisa tādi stāsti nebeidzamajos turpinājumos kā par Jaunzemes-Grendes ceļojuma detaļām — par to, kāpēc bija jāmaina viesnīca, vai uz Austrāliju nevar aizbraukt lētāk un vai tiešām gadījumā nav tā, ka viņa pa vidu darbam ir atļāvusies arī mazliet pabaudīt Austrāliju, jo latviešiem taču tā nav pieņemts, latviešiem ir jādara tā, lai būtu sāpīgāk. Un iemesls ir tāds, ka šie ir un paliek sīkumi. Tos nav pamata ignorēt, nav pamata tāpēc ministrei neuzdot jautājumus, taču tas nemaina to, ka šīs aktuālitātes saņem neproporcionāli lielu mediju uzmanības daļu.

Mazos sit, lielajos noskatās

Lato Lapsa savulaik stāstot, kāpēc tik ļoti daudz uzmanības tiek pievērsts atgadījumam Kamparam, atsaucoties uz vecu anekdoti, rakstīja: «Šitie ir jāsit, kamēr vēl maziņi!» Nav jau nekā nepareiza, taču ir cita problēma: tos, kuri tomēr ir izauguši lieli, sit krietni mazāk. Turklāt mazos sit ne jau preventīvi, kā Lapsa to uzdod, bet gan vienkārši tāpēc, ka viņus sist ir viegli. Gadījums ir konkrēts un aptverams, dokumenti ir salīdzinoši viegli iegūstami un salīdzinoši vienprātīgi interpretējami, ir konkrēta persona, kura notikušo pārstāv un kurai var uzbrukt un likt taisnoties.

Turpretim nopietnākos jautājumos šī pieeja vairs nedarbojas. Šie gadījumi ir krietni sarežģītāki ne tikai no izpētes, bet arī no izklāstīšanas viedokļa. Nav tā, ka Latvijā nebūtu žurnālistu, kuri nodarbojās ar sarežģītām lietām. Taču viņu darbiem tik lielas rezonanses nav, tādas enerģijas mediju telpā par tēmas attīstīšanu nav. Kas pats bēdīgākais, arī tādu seku — lai arī tās būtu būtu vien slikta, plaša publicitāte — nav. Protams, mēs zinām par oligarhiem un medijos regulāri varam atrast daudz interesanta par viņu rosīšanos. Mēs šo to zinām par «Latvenergo», digitalizāciju, vilcieniem, Dienvidu tiltu, korupciju Rīgas domē un daudz ko citu. Taču šie nav «skandāli» šī vārda tajā nozīmē, kuru iemieso Zaķis un Jaunzeme-Grende.

Stāsti par grandiozām shēmām, brutālām nelikumībām, nožēlojamu nekompetenci, neskatoties uz to, ka to nozīme Latvijai ir krietni lielāka par visām šīm nodokļu optimizācijām un komandējumiem, netiek uzturēti ar tādu pašu centību. Lai tas būtu iespējams, ir nepieciešami ne tikai gudri žurnālisti, bet arī gudri lasītāji, kam interesē sarežģīti jautājumi; kas spēj izsekot līdzi samezglotiem stāstiem un ne vienmēr nepieprasa skaidras atbildes uz kraujiem jautājumiem. Un, jā, kas spēj un grib par to maksāt.

Taču — tas tā nevar darboties. Un, ja tā, politiķi turpina caur medijiem saspēlēties vienkāršajā, ērtajā sīkumu un skandālu žanrā, kurā grēkāzis du jour saņem pārmetumus no acīgiem žurnālistiem, kuri nedēļām iedziļinās maksājumu kvītīs, atskaitēs un tāmēs, un publikas, kura auro un tīksminās līdzi. Bet fonā tikmēr notiek brīnumu lietas, kuras sabiedrību interesē drusciņ, bet ne tik ļoti kā ŽJG, Kampars, Zaķis un citi nelaimes putni.