Teritorijas ap Daugavgrīvu man allaž ir šķitušas kā tālas vietas «aiz». Aiz Daugavas un citiem ūdenšsķēršļiem (nosaukums «Hapaka grāvis» jau vien ir ko vērts), aiz dārziņiem un dažādiem industriāliem objektiem. Aiz tā visa atrodas politiskas opozīcijas, bet ekonomiskas un kultūrālas sadzīvošanas telpas.
Autobusa pietura «Klubs». Kur īsti ir (vai ir bijis) klubs, svešiniekam nav viegli nojaust, toties acis piesaista netālu esošā izbijusī sarga mājiņa ar uztrieptu uzrakstu latviešu valodā uz sienas— «Latvijas lepnums». Tās noskretušajās iekštelpās savukārt zeļ politiska folklora — pa indīgam opozīcijas sauklim «Latvia + Эiropa = bezdarbs, prostitūcija, narkomānijя!» un dzejas rindas:
Tur. pilī pie bagāta galda
Dombrovskis sēž. Likums tam rads
Par Latvijas tautu viņš valda
Tam sveši ir nebrīve, bads!
Atšķirībā no citām nostājas paušanas izpausmēm, kur pretestība valdībai un pretestība etnopolitikai mēdz iet rokrokā, šie uzraksti ļauj nedomāt par pilsonības un valodas jautājumu aktualitātēm, par ko varētu liecināt krievvalodīgā segmenta plašā izplatība. Vai tikai šis nudien nebūs tas pieturvietas nosaukumā minētais klubs? Politisko diskusiju klubs, es domāju.
Taču politiskais spars šeit iet rokrokā ar pamestību. Nami ar tukšiem logiem nav retums. Daugavgrīvā nav nevienas bibliotēkas (tiesa, ne jau vienīgajai no Daugavas kreisā krasta apkaimēm) un pat nevienas ārstniecības iestādes.
Mazliet tālāk savukārt ir ekonomiskais centrs. Kā citādi nosaukt vietu, kur viens pie otra ir veseli trīs veikali. «Iki», uzreiz pāri ielai «Maxima» un tieši pie «Maximas» — veikals «Daugavgrīva». «Iki» un «Maxima» ir veikali kā veikali, bet «Daugavgrīva» ir padomju tirdzniecības pieejas mutācija 21. gadsimta apstākļos. Kā citādāk šādu ciešu līdzāsparstāvēšanu izskaidrot, ka ne ar to, ka ikviens no šiem veikaliem acīmredzot dara to, kas tam sanāk vislabāk un savu zīmolu attīsta attiecīgajā virzienā.
Tā kā pašapkalpošanās nišu ir aizņēmuši un labi apguvuši kaimiņi, «Daugavgrīvā» viss joprojām notiek pēc tradicionālās cilvēciskā kontakta metodes, pat ja tas nozīmē, ka telpas vidus, ko citkārt varētu nokraut ar precēm, ir brīvs kā deju zāle. Tirdzniecības vitrīnas un stendi ir izvietoti gar sienām, tālāk dziļumā ir zivju telpa, bet vienā stūrī — versija par kafejnīcu ar bagātīgo alkoholisko dzērienu klāstu. Var ieiet aiz pseidotautiska zedeņu žodziņa un piesēst.
Un vēl tikai dažas autobusa pieturas, un klāt ir gandrīz jūra. Ceļš uz jūru ir salīzinoši nesen nobruģēts un bagātināts ne tikai ar dažādiem izglītojošiem uzrakstiem, bet arī ar putnu vērošanas torni. Uzraksti informē, ka šīs ir piekrastes pļavas, un tās ir nepieciešams kopt, un par kopējiem darbā ir pieņemti govs Binnija, bullēns Bils un bullis Misters Savojs (!), kuri izdzīvošanas režīmā šeit uzturas visu gadu. Viņi ir spalvaini un ganās kaut kur pamanē, tāpēc viņiem tas laikam arī izdodas.
Putnu vērošanas tornis savukārt ir noderīgs ne tikai, lai vērotu putnus, bet arī, lai iedvesmotos no vietējām tautas gudrībām («Mīlestība ir pats lielākais grēks... bet arī pats skaistākais») kā arī aplūkotu vietējo iedzīvotāju galerijas. Galerijās ir atainots, piemēram, «tipiskais vīrietis». Šī acīmredzot ir iedzīvotāju saziņas vieta, jo ir daudz uzrakstu «Šeit bija...» vai «Zģesj bil...», ir arī pa kādam mērķtiecīgam uzsaukumam, piemēram, «Visas smukas meitenes dotiet buču,» bet pavisam vientuļie šeit var atnākt norakstīt tālruņa numurus. Izrādās, ka šeit ir ne tikai putnu migrācijas ceļi, bet arī cilvēku starppersonu kontaktu krustceļi.
Bet tālāk jau ir pati jūras mala, ar molu tur tālāk un bērnu rotaļu rīkiem tepat. Viss sakārtots un gaida nākamo peldsezonu.
Atsauces saite:
Tās noteikti ir ilūzijas par vecajiem labajiem laikiem,1 bet mani nepamet sajūta, ka latviešu valodā cilvēki reiz runāja un rakstīja «normālāk», nekautrējās lietot darbības vārdus un darāmo kārtu un īsti pat nezināja, ko nozīmē «process». Tagad «process» ir dzirdams daudz kur, un bieži vien tur, kur tam nav vietas.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu aktuālie nevārdi — process un palīdzība »
