Patiltē zem Lāčplēša ielas/Salu tilta sākumā ir atrodama kāda ilustrācija starpkopienu attiecībām Latvijā: tur ar aerosolu līdzās dažādiem grafiti centieniem un citiem uzrakstiem lasāmi saukļi: «Latvija — stop genocid!», «Latvija — stop aparteid!» un pie viena arī: «Dombrovskis zaglis!»
Par šo pilsoniskās aktivitātes izpausmi iedomājos reizēs, kad dzirdu kādu spriedelējam, vai «Saskaņas centra» neņemšana valdībā krievvalodīgos vēlētājus atsvešinās un radikālizēs vai tomēr liks apzināties, ka savu interešu pārstāvniecību no «Saskaņas centra» gaidīt nevar.
Krievvalodīgie par «savu» partiju balso ne jau tikai tāpēc, ka cer reiz sagaidīt, ka tā strādās valdībā un īstenos kreisās idejas, ko tā solījusi reklāmās. Viņu partijas izvēli noteic tas, ka nav jau nevienas citas spēcīgas politiskas organizācijas, kas par viņiem izrādītu jelkādu interesi. Un, ja pilsonim jāizvēlas, vai balsot par partiju, kas stāsta, ka vēlētāju saprot, taču, visticamāk, paliks opozīcijā, vai partiju, kas, ļoti iespējams, būs pie varas, bet kam konkrētajai vēlētāju grupai nekāda piedāvājuma nav — interesanti gan, kuru partiju vēlētājs atbalstīs.
Par starpkopienu saprašanās uzlabošanos Latvijā varētu liecināt tas, ka krievvalodīgie sāk balsot par partijām, kas pašas nebūs veidotas kā krievvalodīgo partijas. Tikai tad, kad Latvijā pastāvēs rietumnieciski noskaņotas partijas, kuru piedāvājums spēs uzrunāt cilvēkus neatkarīgi no viņu piederības latviski vai krieviski runājošajiem, varēs runāt par sabiedrības saliedēšanu.
Šāda saliedēšana tādējādi nav saistīta ar to, vai tāds «Saskaņas centrs» tiek valdībā vai nē. Sabiedrības saliedēšana nozīmē, ka «Saskaņas centrs» savā pašreizējā formā beidz pastāvēt, jo gluži vienkārši krievvalodīgajiem vairs nav vajadzīgs. (Tas gan nav arguments, lai «Saskaņas centru» valdībā pašlaik neaicinātu.)
Sabiedrības integrācija sākas no politisko partiju nostājām, no kurām tālāk tiek atvasināts Saeimas un valdības darbs. Kamēr jautājums nenonāks šajā dienaskārtībā, var sabiedrības integrācijas nostādnes var rakstīt, cik grib, un nodot vienalga, kuras ministrijas pārziņā — rezultātu nebūs.
— nııtŕø
Raksturvārdi: iekšpolitika, integrācija, rīga, sabiedrība
Atsauces saite:
Medusrozes cigaretes bez nikotīna, bet tikai ar darvu un savas atkarības pielūgsmi ir uz ieradumu koncentrēta fetišisma forma. (Un tagad pasaki man, kāpēc neviens vēl nepiedāvā pīpēt vienkārši alkšņu lapas!)
Fetišisms nozīmē kādu īpašību piedēvēšanu lietām, kurām to «objektīvi» nav. Tipiska fetišisma izpausme ir seksuālas perversijas, kad cilvēks pavelkas nevis no otra cilvēka, bet gan no kāda priekšmeta, uz kuru tiek projicētas emocijas, kas «normālos» apstākļos būtu adresētas cilvēkam (vīrieši bieži par šīs projekcijas objektu izvēlas apakšveļu vai augstpapēžu kurpes). Tomēr ikdienas dzīvē fetišisms izpaužas arī modes un patērniecības preču, zīmolu izvēlē un attīstīšanā («Adidas» botes par labām botēm pirmām kārtām padara zīmols, jo īpašības kvalitatīvām šī līmeņa un šīs sfēras precēm ir līdzīgas). Kārlis Markss lietoja terminu «preču fetišisms», ar ko viņš apzīmēja parādību, kad preces un kapitāls sāk dzīvot no ražotāja — strādnieka — atšķirtu, patstāvīgu dzīvi, līdz ar to veidojas neveselīga situācija, kad ražojums sāk valdīt pār ražotāju.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu preču fetišisms »
