Leģionāri un konteksts

Rīfenštāles liktenis nāk prātā, vērojot diskusijas par to, ko darīt ar latviešu leģionāriem.

Nenodzēšanais nacisma traips

Rīfenštāle visu savu mūžu mēģināja aizstāvēt sevi pret apsūdzībām personiskā nacistiskā pārliecībā un sadarbībā ar nacistu režīmu. Dažkārt tas skanēja gandrīz vai komiski — piemēram, norādes, ka viņa savā 1935. gada lentē Triumph des Willens ir «tikai» filmējusi Nacionālsociālistiskās partijas kongresu Nirnbergā un «tikai» atspoguļojusi tur notiekošo. (Plašs viņas skaidrojums ir skatāms 1993. gada filmā «Die Macht der Bilder: Leni Riefenstahl» / «The Wonderful, Horrible Life of Leni Riefenstahl».)

Kino ir valoda, kuru viegli var izmantot vīzuālām un vēstījuma manipulācijām, radot vajadzīgo priekšstatu par konkrēto pasākumu vai notikumu. Atkarībā no vēstījuma mērķa, var fokusēties uz to, kas pasākumu padara vērienīgu vai, gluži otrādi, haotisku, garlaicīgu, nenozīmīgu. Raugoties uz veidiem, kādā Rīfenštāle nacistu sanāksmi parādīja, kadru pēc kadra var atklāt izteiksmes līdzekļus, kuri ļāvuši sasniegt filmas mērķi. Viņa savu darbu darīja izcili. Mazāk izcili bija mēģinājumi citus pārliecināt, ka vienīgais, ar ko viņa nacistu dokumentālajā kino ir nodarbojusies, bija «realitātes atspoguļošana».

Pagāja 2. pasaules karš, nacisti zaudēja, un zaudēja arī Rīfenštāle. Neskatoties uz nebeidzamajiem mēģinājumiem reabilitāties, no Trešā reiha ēnas viņa vaļā tikt nevarēja. Ceļš uz kino viņai bija slēgts, un visi mēģinājumi atgriezties šajā jomā izraisīja asus protestus — turklāt grūtības bija darboties arī citās jomās.

Piemēram, 1970. gadā viņa izdeva fotogrāmatu Pēdējie no Nubas cilts — darbu, kurā bija iemūžināti Sudānas teritorijā dzīvojušās nubas cilts piederīgie. Grāmata bija ārkārtīgi populāra, taču arī tad viņas veikums tika nolasīts nevis kā mākslas darbs pats par sevi bet gan kā nacismam tuvu uzskatu paušana. Sjūzena Zontāga runāja par «fašisma estētiku», kas parādās Rīfenštāles fotogrāfijās, un uzskatīja, ka šis ir tikai turpinājums viņas līdzšinējam nacistu propagandistes darbam.

Mūža nogalē Rīfenštāle nodarbojās ar ūdenslīšanu un fotogrāfēja, filmēja zivis. Viņa beidzot bija atradusi nozari, kur viņas darbam nacisma slavināšanu piedēvēt bija grūtāk.

Konteksta smagums

Līdzīgi kā Rīfenštāle, arī leģionāri savā laikā ir bijuši ierauti nacisma mašīnā, un tagad ir problemātiski noteikt, cik ļoti kāda cilvēka aktivitātes nacistu pusē ir bijušas personiski nacistiskas.

Leģionāri noliegs, ka ir karojuši par nacistiskās Vācijas uzvaru. Viņi norādīs, ka daudzi no viņiem leģionā nonāca ne jau brīvprātīgi. Viņi uzstās, ka šī ir latviešu karavīru, nevis nacistu armijas diena, un ka viņu sanākšanai ar «Waffen SS» saistība ir tikai tāda, ka viņiem ir bijis kopējs sūrs liktenis. Viņi nebeigs atkārtot, ka nav nekādi nacisti.

Taču līdzīgi kā Zontāga lasīja Rīfenštāles fotogrāmatu, mediji un politiķi lasa leģionārus un viņu atbalstītājus. No tā projām tikt vienkārši nav iespējams un, ja godīgi, šādu interpretāciju pārmest arī nevar. Gluži tāpat kā pētnieks tekstu analizē, salīdzinot ar kontekstu, arī sabiedriski politisko norišu apskatnieks darbojošās personas novērtēs pēc viņu iepriekšējiem darbiem. Ir grūti pamatot, kāpēc interpretācijas veids, kas parasti ir pieņemams, konkrētajā gadījumā nav — un vai iemesls, kāpēc šis interpretācijas veids konkrētajā gadījumā nav pieņemams, slēpjas pašā interpretācijas problēmā vai arī kādos ārējos ideoloģiskos uzstādījumos.

Lenī Rīfenštāle noteikti savas dzīves laikā būtu uztaisījusi daudz izcilu filmu, bet viņa to nevarēja, jo bija «nepareiza». Vienīgais, ko vēlas darīt Latviešu leģionāri, ir reizi gadā iet gājienā līdz Brīvības piemineklim, taču arī viņi ir «nepareizi». Pret savu kontekstu viņi ir bezspēcīgi.