Rīga nav velosipēdistiem pati ērtākā pilsēta. Dome šogad gan sasparojās uzbūvēt veloceliņu no centra uz Berģiem, celiņi ir arī no Imantas uz Vecīgu, no Mežaparka uz Vecmīlgrāvi un vēl daži. Tomēr arī tas nav daudz.
Bet, kamēr pilsēta pārkārto prioritātes, cilvēki rīkojas, un celiņus veido paši. Ar krītiņiem zīmēts un krāsots celiņš līdz pirmajam lietum ir iekārtots Miera ielā.
Ik pēc dažiem metriem ir uzzīmēts velosipēds, turklāt velosipēdiem ir atšķirīgi modeļi un attēloti arī dažādi aksesuāri, piemēram, gaismiņas. Šur tur ir uzvilktas arī bultiņas, kas parāda, ka īstais virziens ir uz Dailes teātra pusi, nevis otrādi.
Jāteic gan, ka riteņbraucēju un gājēju iespējas sadalīt telpu šis risinājums neko daudz neuzlabo, jo ietves tomēr ir ierobežotā šaurumā, un gājējiem nav pārlieku lielas bijības ne pret oficiāliem, ar nenomazgājamu krāsu iezīmētiem celiņiem, ne pret krīta strīpām.
Pa nakti celiņu zīmējušie ļaudis nav rēķinājušies arī ar to, ka no rīta atbrauks mašīnas un paņems atpakaļ to, kas tām pienākas, proti, visu. (Ceļazīme šajā vietā mašīnām uz ietves stāvēt atļauj.)
Kad pa ietvi starp gājējiem tomēr izložņāts un nonākts Miera, Brīvības un Šarlotes ielas krustojumā, sagaida uzraksts, kas retā latviešu valodas dialektā vēsta: «Turpini tālāk pa šauro balto strīpiņu!!! Zienient viens etru un būs labi!»
— Janks
Raksturvārdi: ieraudzīju, rīga, velosipēds
Atsauces saite:
Kas tas ir par dialektu?
Tas ir “dialekts”.
The Dialekts.
Ielas dialekts YO!
tā laikam tā @iRideRiga akcija
Jā, tā ir daļa no Survival Kit.
Voleri un Kundziņsala ir viens no Rīgas iņ un jaņ komplektiem. Tās dzīvo katra savā Daugavas pusē, viena uz otru raugās cauri ostas termināliem un ceļamkrāniem un dala vienu likteni. Rīgas ostas tuvums tām abām ir dzīvības artērija un nāvējošs trombs, bet šo vietu lielās atšķirības liek domāt par daudzajiem aspektiem, kas veido apdzīvotās vietas sajūtu.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Kundziņsala pirms padzīšanas »
