Politiskie spēki, kuri aicina palielināt budžeta deficītu, lai stimulētu ekonomiku, vēlēšanās šādi var nopelnīt papildus balsis, jo viņu aicinājums nozīmē atvieglināt taupības režīmu, un tas krīzes nogurdinātajai publikai patiktu. Tomēr šāda stimulēšana Latvijas situācijā labākajā gadījumā būtu tikai ceļš uz to pašu kļūdaino stāvokli, kura dēļ krīze sākās, nevis ekonomikas problēmu risinājums.
Taupības režīma mazināšana neapšaubāmi uzlabotu daudzu cilvēku dzīvi. Pēc britu ekonomista Džona Meinarda Keinsa teorijas, valdības tēriņu palielināšana un nodokļu nastas samazināšana ir labākais veids pieprasījuma palielināšanai, un to var izmantot recesijas vai zemas ekonomikas aktivitātes laikā, lai atjaunotu izaugsmi. Budžeta deficītu, kas šādā veidā veidojas, var apmaksāt no ienākumiem, kas paredzami no stimulētās ekonomikas uzplaukuma.
Stimulējot ekonomiku, tajā parādītos vairāk naudas, palielinātos cilvēku pirktspēja, bankas atkal dotu kredītus, cilvēki un uzņēmēji tos ņemtu, tērētu, būvētu, veidotu. No uzņēmējdarbības darījumu palielināšanās vairotos arī nodokļu plūsma, un vairāk naudas būtu arī valstij. To savukārt varētu derīgi izmantot infrastruktūras uzlabošanai, algām, pensijām, pabalstiem un tamlīdzīgi. Visi atkal būtu laimīgi, un labie laiki pienāktu jo drīz.
Tomēr, domājot par šādām vilinošām perspektīvām, mēs aizmirstam, ka tā dēvētie «treknie gadi» bija kļūdainas politikas rezultāts. Valdība ļāva uzkarst ekonomikai un to nebremzēja, ļāva ārvalstu bankām šķūrēt uz Latviju milzīgas naudas summas un, tā vietā, lai mazinātu norēķinu konta deficītu (jeb ierobežotu ieplūstošās un izplūstošās naudas starpību, kas izaugsmes gados Latvijai bija par sliktu), priecājās par ekonomikas izaugsmi, ko šī nauda un nekustamo īpašumu spekulācijas deva.
Ja krīzei kaut kas būtu bijis jāiemāca, tad mācībai ir jābūt: netērēt to, kas nav nopelnīts. To ir apņēmušās Latvijas partijas, kas parakstīja vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem. Tagad, runājot par nepieciešamību šo vienošanos pārskatīt un palielināt budžeta deficītu, lai būtu nauda attīstībai, politiķi aizmirst, ka krīze pie mums neradās tikai tāpēc, ka ASV sabruka «Lehman Brothers» un pat ne tāpēc, ka valstij ir jāstutē «Parex» banka.
Krīze radās tāpēc, ka mūsu ekonomika nebija ilgstspējīga; saimniekojot pēc izvēlētā modeļa, krīze bija likumsakarīga. Grūtības turpināsies, kamēr mēs neiemācīsimies dzīvot atbilstoši tam, ko varam atļauties.
Šo mākslu mēs apgūstam, izmantojot iekšējās devalvācijas metodi, kas pazemina cenas pazemina cenas un tādējādi var būt veids, kā uzlabot Latvijas eksportētāju konkurētspēju. Turpretim ekonomikas stimulācija iet rokrokā ar inflāciju, kuras ietekme ir pretēja. Iekšējā devalvācija nav brīnuma zālīte, bet tā pašlaik ir plaši izmantota pieeja budžeta krīžu risināšanai daudzviet. Arī Īrijā šī pieeja ir sāpīga un ir izgaisinājusi cerības uz drīzu ekonomikas atdzīvošanos, tomēr, kā laikrakstam «New York Times» saka Īrijas Centrālās bankas vadītājs Patriks Honohans, par stimulēšanu neviens pat nerunā.
Turklāt stimulēšana vēl vairāk palielina valsts parādu, kas 2009. gadā bija 36,1 procents no IKP. Cik lielu parādu mēs vēlētos? Protams, var jau attaisnoties, ka Francijai parāds ir ap 80 procenti no IKP, ASV — vairāk nekā 50 procenti, un Japānai 192 procenti. Diez vai šīs valstis var būt mums par paraugu, jo mūsu ekonomiku atšķirības, izaugsmes tempi un ekonomiskās attīstības reitingi ir nesalīdzināmi. Piebremzēt tēriņus šajā gadījumā ir nav slikts veids, kā parādīt citiem, ka spējam taupīt, ne tikai tērēt.
Atsauces saite:
Pagājušajā mēnesī rakstot par latviešu filmām, man nebija iespējas ievietot «Там где кончается море» labāko epizodi, kam esmu devis nosaukumu «Pacanu tikšanās» -- bet nu tā pieejama tiešsaistē. Tik patiesi tēlot spēj vai nu profesionāli aktieri (kuru filmā nav), vai cilvēki, kam šī loma ir asinīs un ikdienā.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu pacanu tikšanās »
