Pirms 65 gadiem līdz ar Berlīnes krišanu un Vācijas padošanos beidzās 2. pasaules karš. Karavīri izstaigāja tālas zemes un dziļus dubļus, līdz ceļš pagriezās uz Berlīni.
Uz Berlīni pasaule raudzījās arī 1989. gadā, kad krita Aukstā kara simbols Berlīnes mūris.
Pirms simts gadiem grāmatā «Berlin: Ein Stadtschicksal» vācu publicists un literatūrkritiķis Karls Šeflers rakstīja, ka «Berlīne ir pilsēta, kas nolādēta allaž kļūt, bet nekad nebūt». («Berlin ist eine Stadt, verdammt dazu, ewig zu werden, niemals zu sein.»)
2003. gadā pilsētas galva Klauss Vovereits sacīja, ka «Berlīne ir trūcīga, bet seksīga».
Iespējams, ka šajos faktos un izteicienos ir meklējama atbilde, kāpēc Latvijā pašā meža vidū ir atrodams Berlīnes krustojums. Tik svarīgs, ka tam no ceļa ir veltīta pat sava zīme. Apmēram šeit.
Septiņus grumbuļainus kilometrus no šosejas ap Suntažiem, starp Ķegumu un Siguldu meža vidū ir nojumīte un stabs ar attāluma zīmēm līdz dažādām pilsētām. Berlīne, Rīga, Varšava, Maskava. Un nekā cita.
Ceļš uz Eiropas metropolēm sākas kaut kur nekurienē Latvijas meža biezoknī.
— Janks
Raksturvārdi: pierīga
Atsauces saite:
Tur iegriežos regulāri.Tik stiliga vieta!
stilīga, lol :D
Viena no skaistākajām vietām Latvijā!
Dažkārt šķiet tik neiespējami noticēt, ka tu nevari paveikt kādu darbu vai realizēt kādu nodomu, jo tas vienkārši nav tavos spēkos. Tad cilvēks cīnās, ārdās, kārpās un nezina, ka darbība patiesībā ir neauglīga.
Redz, Tev jau nav kaut kur acu skatienā minimizēts lodziņš, kas parāda pašreizējo atmiņas un procesora lietojumu, lapošanas faila izmēru un akumulatoru stāvokli. Tāpēc čaklākie strādā tikmēr, kamēr vai nu aizmieg, vai noģībst, bet pārējiem sistēmas stāvokļa paziņošanas programmas vietā ir savu reālo spēju apzināšanās ilūzija un slinkums kā garīgos un fiziskos mehānismus saudzējošs faktors. Parasti gan cilvēkam ir krietna rezerve starp to līmeni, kad sistēma ziņo par procesu darbības apdraudējumu pārliekas noslodzes dēļ un to, kad sistēma uzkaras.
Tieši tas šajā visā rodams cilvēciskais faktors – nezināt, kur patiesībā ir robeža un novilkt to pašam. Tāpēc cilvēks – tā būtībā ir sistēma ar neierobežotām iespējām. Vieni savā modifikācijā neiekļauto iespēju neesamību noliedz, citi noliedz to esamību pārējiem, bet ir daži, kas paši raksta un meklē servisa pakas un uzlabojumus. Cilvēks var visu – ja vien viņam palaimējas vai, tieši otrādi, nelaimējas zaudēt apjautu, ka viņš kaut ko vienkārši nevar.
Šodien visu rīta cēlienu mēģināju koncentrēt skatienu uz melniem burtiem ar baltu fonu. Saprotot, cik bezcerīgi tas bija, varu droši teikt, ka zinu, par ko pašlaik runāju.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu mehānika »
