Uz Zilupi nevar tā vienkārši aizbraukt. Nevar pēkšņi iesēsties mašīnā un pa taisno doties austrumu virzienā.
Zilupe, kuru sasniedz taisnā stiepienā, nav nekas vairāk par vēl vienu mazu pilsētiņu Latgalē. Savukārt īstā Zilupe jēgu iegūst tikai ilga ceļa noslēgumā, īstā Zilupe ir Garā pupa, kurā kāpējs tikt var vien tad, kad tam ir gatavs un kad izcīnījis tiesības pieskārties tās galotnei.
Agrā pavasarī ceļi ir slapji, mašīnai logu slotiņas nogurušas un no ziemas miega modušās asfalta bedres klusām lamājas par katru, kas tajās iebrauc un izšļaksta ūdeni. Tādu bedrīšu ir daudz, un gadu gadiem lāpītā šoseja ir kā dambretes galdiņš, kura robežas tikai vietām iezīmē izbalējušas ceļa līnijas un reti ceļa stabiņi.
Pļaviņu HES nenogurusi tur Daugavu, kas drūzmējas aizsprosta otrā pusē, lai mirkli vēlāk gāztos lejā. Vienalga, cauri slūžām, vai tāpat pāri. Laipnais HES sargs mums ļāva uz mirkli pienākt pie paša dambja un paskatīties otrā pusē. Bet drīz jau atskanēja uzraugošās sistēmas signāls ar iepriekš ierakstītu brīdinājuma balsi, kuras pašpārliecinātās vienaldzības intonācijā ir kas baiss, un aicināja doties prom.
HES zina, cik daudz slikta šeit var notikt, tāpēc netālu ir patvertne, ar, kā vēsta uzraksts, kadastra numuru 3201-001-0110-007 un inventāra numuru 1490307. Vienlaikus šī cēlā ēka ir arī «Upravļeņije», «Mašinnij ceh», «VOHR» (citiem vārdiem, vojeņizirovannaja ohrana) un «Gidroceh». Apkārt bez sūnu ieņemtām betona ietvēm ir arī grāvīšu sistēma, jo diez vai kāds par šejieniešiem labāk zina, ko nozīmē pārmērīgs ūdens daudzums un ka ar to kaut kas ir jādara.
Pļaviņās Liepkalnu kafejnīcā uz galda vāzītē ir sniegpulkstenīši ar brūklenāju lapām, bet pie Jēkabpils mākoņus un debesu krāsu ražo kokskaidru granulu ražošanas rūpnīca. Dūmi no rūpnīcas skursteņa laužas ārā, skrien pāri ceļam un izkūst gaisā. Netālu kāda reklāma vēsta par suņu viesnīcu.
Ludzas novada Isnaudā strādnieki taisno ceļa līkumu. Lai ļaunas zaglīgas rokas pa nakti nenozagtu kompresoru, tas tiek pacelts no zemes ar ceļamkrānu. Vai ir kāds aizsardzības mehānisms pret ceļamkrāna nozagšanu, pārliecināties neizdevās.
Līkumi mijas, aiz loga klusējot ar kailiem kokiem un pelēkiem laukiem skatās apmulsis aprīlis, tāds miglaina novembra brālis, ko vienu no otra atšķirt palīdz tikai vakaru gaišums un melnie pleķi pēc kūlas dedzināšanas. Uz vada vientuļš putns gaida pavasari.
Jo tuvāk nāk pierobeža, jo mazāk degvielas uzpildes staciju un jo nekaunīgākas kļūst kravas automašīnas — šī ir tranzīta un slēptas hierarhijas valstība. Uz šosejas saimnieko sēdināti tumši BMW. Kur viņi traucas? Pārbaudīt degvielas vada urbumus kā bērzu sulas traukus vai varbūt specializējušies kādā citā biznesā? Par degvielu šajā apkaimē nedomāt nevar, jo Zilupes tuvumā gaisā ir uzbāzīgi jaušami enerģētikas biznesa ekoloģiskie aspekti. Ja vien tur vēl dzīvo ļaudis, kas vēl elpo, vienā posmā viņi elpo dīzeļdegvielu.
300 kilometru skrējiens aprimstas mazītiņā un klusā pilsētiņā, kurā starp zemiem koka namiņiem slejas nesen celta un gaiša baznīca dzeltenām strīpām un zeltītiem kupoliem.
Zilupes centrā uz apkārtnes pieticības fona izceļas vēl kāds salīdzinoši nesen uzstutēts vai atjaunots dizainiski strups semantisks veidojums: piemiņas vieta Lielā Tēvijas kara varoņiem ar plāksnītēm latviešu un krievu valodā un padomju simboliku visā tās lepnībā. Aiz monumenta ir kapu plāksnītes kritušajiem karavīriem — tās krievu valodā stāsta par nezināmajiem vai zināmajiem karavīriem un padomju partizāniem.
Gaišais Zilupes kultūras nams un citas sabiedriskās ēkas kontrastē ar piekrautiem pagalmiem un vecām mašīnām, dzeltenzilā skārdā un baltā plastmasā ietīstīta aptieka stāv pretim ziņojumu dēlim, kurā piedāvāts iegādāties malu, sienu, vistveidīgus putnus un pat «pokibaiku». Oficiālos — vietējās pašvaldības — izlīmētos paziņojumus no citiem var atšķirt ne tikai pēc satura, bet arī pēc tā, ka šie vienīgie ir latviešu valodā. Daži gan ir divās valodās.
Veikals ir īstais kultūras centrs dienā, kad nekādi pasākumi Zilupē nenotiek. Šeit jaunieši nāk pirkt saulespuķu sēklas un alu, bet citi — maizi, saldējumu un vēl kādas nepieciešamas preces. Pēcāk jaunieši turpat mazajā koridoriņā starp veikala durvīm un ēkas durvīm nemierīgi sēdēs, stāvēs un pārspriedīs svarīgās lietas, lai drīz atkal dotos savās gaitās.
Veikalā limonādes pudelēm cenas ar permanento flomāsteri sarakstītas uz korķīšiem, nez kāpēc man tas atgādināja 90. gadus.
Zilupes dzelzceļa stacija, pēdējā Eiropas Savienības dzelzceļa stacija ceļā uz Austrumiem.
Stacijas ēka rotāta ar Latvijas un ES karogu, bet pie tās — piemiņas plāksne, kas vēstī, ka «1943. gadā šeit sākās fašisma upuru traģiskais ceļš uz Rietumiem», un parakstījušies ir «Bijušie koncentrācijas nometņu mazgadīgie gūstekņi». Vēl viena vēstures dvesma, kas šajā robežzonā starp Latviju un Krieviju vairāk stāsta par šodienu, nekā pagātni.
Pāri dzelzceļam ir metāla tilts, pa kuru ātrā solī ejot, šķiet, ka režģis zem kājām izgaist, tu ej pa gaisu tieši pāri vagonu mugurām un skaties: pa kreisi ir Krievija, pa labi — Latvija. Vai arī otrādāk, ja nāk no otras puses. Iegūstot īpašās spējas, tu esi izgājis šo līmeni un sasniedzis portālu, kurā ir ieeja nākamajā. Tajā jaunākie sasniegumi būs ikdienas nepieciešamība cīņā ar ļaunajiem spēkiem un jauni ieroči ir pieejami kopā ar jaunām misijām.
Bet mēs, šķērsojuši tiltu, pēdējā brīdī tomēr pagriežamies atpakaļ un ļaujamies centrtieces spēkam, kas rauj atpakaļ Rīgas katlā tos, kas no tā pūlas izrauties. Dienai satumstot, automašīnas uguņos sitas pirmie naktstauriņi, viss ir tāpat, kā bijis, tikai mēs paši esam kļuvuši citādi.
— Janks
Raksturvārdi: latgale
Atsauces saite:
jā, Zilupei ir sava aura.
Oditas Krenbergas pirmais jautājums Indulim Emsim (pazīstams arī kā MC's) saistībā ar tīklveida struktūrām skanēja šādi:
Emša kungs — varbūt par pašu to ideju. Kā jums viņa radās, ka ir jāpēta tāda veida struktūras?
Jautājums ir drusku dīvains, tomēr pats ekspremjera uzstādījums un naivā patiesības paudēja gars lielā mērā atbilst šim jautājumam.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Emša frīstails »
