Šķita, ka šodienas tramvajā brauciens būs tikpat ikdienišķs, cik ikdienišķa ir paunām apkrauto centrāltirgus vecenīšu prasība pēc sēdvietas sabiedriskā transporta līdzeklī. Bet nekā - mirkli pēc tam, kad es, iekāpis transporta līdzeklī, nostājos vagona aizmugurē, lai varētu labi novērot visu apakšsistēmu kopumā, no snauda pamodās margināla paskata vecītis, kas sēdēja krēslā ar skatu uz vagona aizmugurējo logu. Vecītis kādu minūti mani vēroja, tad teica: «Ej, pacan, padaiģi ka mņe!»
Pēc tam es šaubīdamies nopētīju vecīti. Vecītis savu vēlmi atkārtoja vēl kādas pāris reizes, tad izvilka no kabatas kāršu paciņu un sniedza man. Es vēlreiz šaubīgi paskatījos uz vecīti un uz tā sniegto kāršu kavu. Taču vecītis mierā nelikās — viņš norādīja uz plastmasas maisiņu, kas gulēja viņam pie kājām — maisiņš bija pilns ar kāršu komplektiem.
«Man mājās tādu ir tūkstošiem,» vecais teica, kad beidzot paņēmu no labas sirds (?) sniegto velti, pajautādams, kāpēc tad šim tik daudz kāršu vajag. Izrādās, vecītis ir profesionāls kāršu spēlmanis, un tādi katrai spēlei lieto jaunu komplektu, lai izslēgtu šmaukšanos. «Kazino jau tādā veidā visus apkāš,» teica vecais. «Eh, tagad vajag tikai kaut kā līdz centram tikt un tad... Es jau necik labi neizskatos, ilgi gulējis ar neesmu...» Tomēr neizskatījās, ka tikai mega trūkums būtu vainojams tajā, ka vecīša ārējais izskats tās noplucis.
Tad man pietura bija klāt un es, pateicis «Čau!», izlēcu no tramvaja, tajā pašā brīdī nožēlodams savu rīcību — cik interesanti būtu uzzināt, kur vecītis tagad ies, ko darīs un kuram vēl uzdāvinās kādu komplektu. Ielēcis nākamajā tramvajā, aizbraucu līdz galapunktam cerībā, ka vecītis vēl būs tur. Vilšanās — izstaigājis visu centru, savu ceļabiedru vairs nesastapu.
Skumji palika. Tagad es laikam vairs nevarēšu bez sirdsapziņas pārmetumiem paskatīties uz spēļu kārtēm, jo man būs jādomā — kā tagad jūtas nelaimīgais kāršu spēlmanis? Varbūt viņš kaut kur uz stūra guļ atlūzis? Varbūt labi pavada laiku savā spēlētāju kopienā? Varbūt viss jau ir beidzies? Te, uz ielas?
Atsauces saite:
Man pietrūkst to laiku, kad varēju kādu dienu tā vienkārši nodomāt: aizbraukšu nodot asinis, un nekas netraucēja mērot tālo ceļu uz Asinsdonoru centru Pārdaugavā. Laika tad bija daudz, laika zagļu dzīvē — maz. Domā, es tagad tā nevaru? Nebija ne jausmas, tāpēc aizbraucu pārbaudīt.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu asins nodošana »
