Šķita, ka šodienas tramvajā brauciens būs tikpat ikdienišķs, cik ikdienišķa ir paunām apkrauto centrāltirgus vecenīšu prasība pēc sēdvietas sabiedriskā transporta līdzeklī. Bet nekā - mirkli pēc tam, kad es, iekāpis transporta līdzeklī, nostājos vagona aizmugurē, lai varētu labi novērot visu apakšsistēmu kopumā, no snauda pamodās margināla paskata vecītis, kas sēdēja krēslā ar skatu uz vagona aizmugurējo logu. Vecītis kādu minūti mani vēroja, tad teica: «Ej, pacan, padaiģi ka mņe!»
Pēc tam es šaubīdamies nopētīju vecīti. Vecītis savu vēlmi atkārtoja vēl kādas pāris reizes, tad izvilka no kabatas kāršu paciņu un sniedza man. Es vēlreiz šaubīgi paskatījos uz vecīti un uz tā sniegto kāršu kavu. Taču vecītis mierā nelikās — viņš norādīja uz plastmasas maisiņu, kas gulēja viņam pie kājām — maisiņš bija pilns ar kāršu komplektiem.
«Man mājās tādu ir tūkstošiem,» vecais teica, kad beidzot paņēmu no labas sirds (?) sniegto velti, pajautādams, kāpēc tad šim tik daudz kāršu vajag. Izrādās, vecītis ir profesionāls kāršu spēlmanis, un tādi katrai spēlei lieto jaunu komplektu, lai izslēgtu šmaukšanos. «Kazino jau tādā veidā visus apkāš,» teica vecais. «Eh, tagad vajag tikai kaut kā līdz centram tikt un tad... Es jau necik labi neizskatos, ilgi gulējis ar neesmu...» Tomēr neizskatījās, ka tikai mega trūkums būtu vainojams tajā, ka vecīša ārējais izskats tās noplucis.
Tad man pietura bija klāt un es, pateicis «Čau!», izlēcu no tramvaja, tajā pašā brīdī nožēlodams savu rīcību — cik interesanti būtu uzzināt, kur vecītis tagad ies, ko darīs un kuram vēl uzdāvinās kādu komplektu. Ielēcis nākamajā tramvajā, aizbraucu līdz galapunktam cerībā, ka vecītis vēl būs tur. Vilšanās — izstaigājis visu centru, savu ceļabiedru vairs nesastapu.
Skumji palika. Tagad es laikam vairs nevarēšu bez sirdsapziņas pārmetumiem paskatīties uz spēļu kārtēm, jo man būs jādomā — kā tagad jūtas nelaimīgais kāršu spēlmanis? Varbūt viņš kaut kur uz stūra guļ atlūzis? Varbūt labi pavada laiku savā spēlētāju kopienā? Varbūt viss jau ir beidzies? Te, uz ielas?
Atsauces saite:
Kad Eiropas Cilvēktiesību tiesa daļēji apmierināja par izvarošanu notiesātā Igora Bazjaka sūdzību saistībā ar dzīves apstākļiem Daugavpils cietumā, daudzi Latvijā par to bija sašutuši. Kā tad tā, viņi teica, Bazjaks ir nelietis, bet saņem kompensāciju, savukārt par upuriem un arī nabadzīgajiem neviens tik ļoti nerūpējas.
Izpratne par cilvēktiesībām kā vispārējām tiesībām sabiedrībā nav pārāk populāra. Šāda beznosacījuma cilvēktiesību principa atbalstītāji ir mazākumā, tomēr tieši šim mazākumam ir lielākā teikšana. Tas ir demokrātijas paradokss, ka runāt drīkst jebkurš, bet, lai, lai vārdiem būtu ietekme, tā papriekšu ir jānopelna un kaut kas ir jāsaprot.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Cietumnieki un cilvēktiesības »
