kad viss beigsies

Nemaz nepamanīju, kurā brīdī esmu kļuvis atkarīgs. Atkarīgs no lietām, ieradumiem, cilvēkiem. Jā, īpaši jau no cilvēkiem. Un tagad es šeit stāvu un domāju, kā būs, ja kādu no Jankas ļaudīm es vairs neredzēšu. Es sēžu ārā salā pie pastkastītes un gaidu pastnieku, kas nesīs kādu vēsti (kaut gan viņš man nekad neko nenes), es staigāju pa istabu, es mēģinu lasīt aizpagājušogad iesākto Mr. Hemingveja rakstu grāmatu, bet ar katru minūti saprotu, ka tas nav tas, kas man šajā brīdī būtu jādara. Es taču varu pazaudēt cilvēku! Tas ir tāpat kā staigāt ar Viņas attēlu rokās un baidīties, ka vējš to pēkšņi aizpūtīs pa gaisu un vienā brīdī nebūs vairs nekā - pilnīgi nekā no iepriekšējā mirkļa prieka. Tad būs tukšums. Vai cilvēks to zina? Vai cilvēks to jūt? Vai cilvēks jūtas apdraudēts, tāds, kas var pazust? Vai cilvēku tas interesē? Vai manas bailes cilvēkam kaut ko nozīmē? Es nezinu. Skaidrs ir viens, ka man ir jāiet, jāatrod cilvēks, un vēl vismaz reizi viņam jāpasaka: «Es negribu, lai Tu ej prom.»

Pa kuru laiku ir pazudis mans miers? Vai es to gribēju? Vai es kontrolēju situāciju? Ne vienmēr, bet -- man uz to ir jātiecas, jo šeit vairs nav tādu vērtību kā «eh, man negribas...» Pašreiz ir jāizdzīvo, vēl ir jādzīvo.