Šodien, ejot uz tikšanos, nekādi nevarēju saprast, kāpēc esmu tik nemierīgs. Kad ierados tikšanās vietā ar divu minūšu nokavēšanos, sapratu -- nevajadzēja skatīties pulkstenī, tad nebūtu ne jausmas par to, ka es varētu kavēties.
Varbūt vasara ievilkusies pārāk ilgi? Iespējams, tik ļoti esmu iejuties brīvlaikā, ka esmu aizmirsis uzmanīt laiku. Laiks skrien man garām, laiks pazūd, ja to neuzmana un neskatās pulkstenī, kaut gan arī tas bieži vien mānās. Man pieder viss laiks šajā pasaulē -- vismaz pašlaik, kad savu dienas režīmu vairāk vai mazāk kontrolēju pats. Bet man piederošais laiks tā vien grib kā izkust, aizskaloties, izbirt no manas atvilktnes.
— Janka
Atsauces saite:
pie visa vēl iztēloties neko
savu aizmiršanos un meitenes auksto roku
viņas krūtis kā vīlušās observatorijas
un savu piedzimšanu kā neizdevušos joku
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu pie lielās jūras »
