Pateicoties izrādei Nācionālajā teātrī, šīs ilgas piedzīvo jaunu pacēlumu. Ja Latvijai šie nav ziedu laiki, tad Kārlim Ulmanim noteikti ir — jo sliktāk latvietim, jo vairāk tam gribas saimnieka. Lai meklētu, kur ģeografiski sakņojas mīts par labo vadoni, devāmies uz Ulmaņa dzimtajām mājām Pikšām.
***
Dodoties no Jelgavas uz Dobeli, ceļa malā ir arī nejaušam braucējam labi saskatāma norāde uz mūzeju.
Tā līkumoti vedina gar ražas laukiem, kur viens pie otra rindā stājas kartupeļu maisi, nogurušām pļavām un gludi uzartiem laukiem. Un tur, kur šķiet, ka ceļš pēkšņi beidzas zaļā pudurī, pa labi roki jau arī ir mērķis — pāris koka mājas un pāris siltinātas gaiši krāsotas.
Dažas minūtes pēc mūsu ierašanās stāvvietā piestās arī autobuss ar ekskursantiem, bet, atstājot šo sētu, mašīnai blakus ieraudzīsim arī kādu pelēku BMW x5.
***
Pikšu sēta ir sterila.
Zāliens ir nopļauts īss un zems, pagalmā, koši krāsota, uz steķiem stāv sena lauksaimniecības tehnika. Viss, šķiet, ik dienas tiek pucēts un spodrināts. Sterilitātes sajūtu izjauc vienīgi mušas, kas bariem ālējas uz nama logiem un guļbaļķu sienām. Bet turpat blakus plāksnīte, kas vēsta, ka šīs saimniecības finanšu asinsriti nodrošina Zemkopības ministrija. Mūzejs ir valsts aģentūra.
Galvenā nama iekšiene ir konspektīvs Ulmaņa slavinājums. Vienā telpā pie sienas sakārti dažādi fakti, kas apliecina Latvijas bekona un citu lauksaimniecības nozaŗu izaugsmi no 1918. līdz 1940. gadam, kā arī stāsta par valsts augšupeju. Cita istaba lepojas ar personības kulta lieciniekiem — tur ir markas ar vadoni, viņam veltītas grāmatas. «Skaists gan viņš ir bijis,» noteic kāda kundzīte, viņa ir viena no tūristiem, kas uz šejieni atbraukuši ar autobusu. «Vai, cik te skaisti,» izdveš kāda cita balss, ienākot blakus istabiņā. «Ulmanis te gulējis?» — un raugās vienā no istabas gultām.
Šī istabiņa, kā vēlāk izrādās, tomēr nav Ulmaņa istabiņa. Tā ir ilustrācija, kā cilvēki Latvijā dzīvoja 1940. gadā.
Te ir elektrība, telefons. Bet pirms tam nekas tāds neesot bijis, ar autobusu sabraukušos informē «Pikšu» vadītājs Gunārs Ulmanis. Viņš lauku skolotāja didaktiskā tonī pauž sāpi par to, kā Ulmanis mūsdienās tiek kritizēts. «Atmodas laikā nekritizēja. Kad brīvība bija izcīnīta un cilvēki kļuva paēduši, un sākās nievas. Bet tagad esam iekrituši krīzē, un atkal sākam skatīties vēsturē,» saka G. Ulmanis. «Viņam bija vara un cieņa, bet viņš neko sev nepaņēma. Un mēs vēl atļaujamies kritizēt!» Pareizi viņš runā, es nodomāju. Vadoni kritizēt taču ir neprāts.
«Pikšas» ar savu sapni par paēdušo zemniecisko Latviju pārkāpj laikmetu robežas. Šīs svētceļojumu vietas starojums, protams, ceļas no 1934. gada apvērsuma un, nenoliedzami, arī no Latvijas valsts izveides laikiem. Tomēr, līdz vadoņa saules stari kā tāla atblāzma sasniedz mūsdienas, lai noglāstītu brīvības un tirgus ekonomikas nosaldētos latvju bērnus, tie ir paspējuši atrast saskarsmes punktus arī ar citām ideoloģijām, kas nākušas pēc Ulmaņa. Un tā, klēts līdz ar darbarīku un tehnikas ekspozīciju apmeklētājiem priekšā ceļ padomju laikos izdotas grāmatas par lauksaimniecību. Tā laikam ir Ulmaņlaiku sapņa inkarnācija, kas gaidījusi labākus laikus.
***
Tiem, kas nāk ciemos pie Ulmaņa, šeit patīk un viņi par to ieraksta viesu grāmatā:
Cienījamie, mīļie skolotāji! Vediet savus bērnus uz šo brīnišķīgo muzeju! Te viņi redzēs un kaut nedaudz iepazīs īstu politiķi, lielu latviešu tautas mīlētāju, īsto, vajadzīgo darbu darītāju.
Šodien šīs īpašības latviešu vidū zūd un jaunatni mēs nedrīkstam tā sabojāt, kā esam to izdarījuši ar sevi. Tāpēc jau mums nevedas.
Vai:
Cik labi, ka mūsu mīļajā Zemē ir tāda vieta, kur laistas dziļas saknes, no kurām arī nākošām paaudzēm ir kur smelties spēku, gūt baudījumu, veldzēties atmiņās un mācīties darba mīlestību.
Par Ulmani «Pikšās» atgādina fotogrāfijas, bet reiz bijuša reāla cilvēka un pat pielūdzamas dievības nospiedumu šajās mājās ir visai maz.
«Pikšu» uzturētāji ir mēģinājuši ir savākt dažādas laikmeta liecības, aparātus, ierīces, izdevumus un citus senus priekšmetus, tomēr pēc šo māju nojaukšanas 1980. gadā atpakaļ liktie un slietie namiņi, kuŗos elektrības slēdži un pat logi ir no plastmasas, rada mazāk dzīvelīguma sajūtas nekā drupas.
Atsauces saite:
Pirms gadiem trim četriem bija laiks, kad ar biedriem drūmos ziemas vakarus pavadījām, klausoties aktuālo atklājumu — eksistenciālu grupu Apziņas parazīti. Mēģinājumi reflektēt par šīs mūzikas tematiku un jēgu parasti beidzās ar secinājumiem, ka «Apziņas parazītu» nosaukšana par savu iecienīto grupu būtiski iespaidotu nosaucēja publisko statusu, savukārt šīs mūzikas publiska atskaņošana varētu būt varas realizēšanas mehānisms pār tiem, kam vismaz iesākumā grūti izturēt pašnāvnieku stāstiņus. Ne velti kāds Tumšās kultūras portāla apmeklētājs norādīja, ka esot klausījies viņu albumu «Dievs ir miris», taču nervi nav izturējuši. Savukārt es toreiz domāju — nez, vai viņi izvilks līdz nākamajam pavasarim?
Laiki mainījušies, mēs esam izauguši un kļuvuši veci, sajūtu karte ir rediģēta, taču G/G AP nosaukums joprojām atgādina par tā laika pelēkajām dienām, asftalta naktīm, abrazīvajiem mirkļiem un nespodrajām idejām.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu apziņas parazīti »
