Pēc tam, kad tumsa aiz loga ilgi ir šalkusi, pabalējušie asfalta apzīmējumi acu priekšā ņirbējuši un nogurušas zemes smarža palikusi traukšanās steigas vērpetēs, mašīna apstājas viesu mājā Chill Inn. Pagalms pilns ar citiem spēkratiem, istabas atslēga, kā runāts, ir zem paklājiņa, bet tepat kaut kur meža ceļu un taku beigās šalc jūra. Tā jau ir — kam gan vajadzīgs ceļš, ja tas neved uz jūru?
Rīts pienāk kā kopmītnēs, jo atklājas, ka mūsu istabiņa atrodas taisni blakus ēstuvei, un pa šķirbiņā atstātu logu iekšā spraucas mazliet agrāku ļaužu balsis un soļi, kā arī mūzikas ritms. Pēc pašu pamošanās citi cilvēku pasaules trokšņi zaudē traucētību, savukārt tas, ka šīs vietas mūzikākais noformējums ir nevis lēta radio stacija, bet laiska electronica, liek ievilkt vēl vairāk plusiņu nekā tas, ka brokastīs ir pankūkas.
Sestdiena ir vējaina, bet saule spēlējas — vienubrīd paslēpj seju plaukstās, bet, kad atpūtas krēslos sasēdušie un šūpuļtīklos šūpotie meklē jakas, tā atkal uzsmaida. Plikas pēdas vēl joprojām priecājas par smiltīm un mauriņu, tāpat kā čiekuri priecājas par plikām pēdām, savukārt stilbi saprot: cik nu pa vasaru apsauļojumu izdevās iegūt, ar tik būs arī jādzīvo. Vairāk nebūs.
Jūra zem pelēkām debesīm elpo lieliem viļņiem, jūrā iekšā ir siltāk nekā pludmalē, un vajag aizmirst gaidāmās temperatūras svārstības un iet sisties kopā ar bangām. Uzvarētājs viļņos lēkšanas sacīkstēs starp cilvēku un jūru ir zināms jau iepriekš, bet par nezaudētāja vietu vēl var arī pacīnīties. Jūra nedomā un nesaudzē, mēs nedomājam un smejamies.
Ap sešiem vakarā laiskuma laiks ir iztecējis, bet lietus tikai tagad sāk pilēt. Kaķis par to neuztraucas, tas dodas dzert no peļķes, bet mēs vēl nezinām, ka lāses nemitēsies līdz pašai Rīgai. Tas gāzīs Liepājas Fontēna 12 Zelta krēslu logu priekšā; līs mugurā, kad mašīnas bagāžniekā meklēšu tur neatrodamo; Grobiņā aizsmidzinās šajā vietā regulāri nez kāpēc gaistošo pienākumu ievērot atļauto braukšanas ātrumu apdzīvotās vietās; slapjinās mēģinājumus tumsā un nesaredzamos līkumos tikt gaŗām trim ķēdē braucošām smagajām mašīnām; grabināsies Saldū pildot degvielu un Skrundā pērkot saldējumu; zumēs zem riepām, kad mēģināšu nenobraukt vardi, kas neprātīgā apņēmībā lēks pāri ceļam — un apklusīs tikai iebraucot Rīgā, kur Ulmaņa gatve reibst sagurušu mašīnu straumē, bet Salu tilts aizsnaudies laternu dzeltenās gaismas radiācijā.
Svētdiena ir mikla arī Rīgā. Skatos šodien pa logu un zinu: vakar bija pēdējā vasaras diena. Laiks aizlīs, aizpelēkosies, pēc tam varbūt atvasarosies un aizkrāšņosies, bet īstā vasara ir aizvērusi sava līdz smeldzei skaistā albuma lapas, lai nodotu tukšu zīmēšanas un krāsošanas kladi brālim rudenim.
Wear your eyes as dark as night,
Paint your face with what you like,
Wear your love like it is made of hate
Born to destroy, and born to createSo when you hear this Autumnsong
Remember the best times are yet to come.
Atsauces saite:
…piezogas nostalģija, jā.
Ir iemesls pavīpsnāt katru reizi, kad lasām zinātnieki ir noskaidrojuši, ka.... Iemesls ir tāds, ka zinātnieki, visticamāk, kļūdās.
Deivids Frīdmans, grāmatas «Wrong: Why Experts Keep Failing Us — and How to Know When Not to Trust Them» autors, raksta, ka mūsdienās medijos netrūkst dažādu speciālistu viedokļu, tomēr tie nereti ir savstarpēji konfliktējoši un pēcāk izrādās aplami.
Paturot prātā cilvēka izziņas spēju ierobežojumus, deva veselīgas skepses par zinātniskiem atklājumiem un speciālistu atzinumiem nāk tikai par labu.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Kad zinātniekiem nevar ticēt »
