Tie, kas ar laivu spējuši nobraukt daždesmit kilometru pa Mēmeli, turpmāk airēt mierīgi var doties arī uz purviem, mežiem un pļavām un ar tādiem pašiem panākumiem vizināties tur. Bet šādi interesantāk nekā Daugavā ir noteikti.
Laivojums izvērtās par nemitīgu cīņu ar ūdenszālēm un pie reizes mēģinot apdzīt leišus, latvju pusbrāļus no vecāku ārlaulības sakariem, — svētdienas rītā viņi mums paairēja garām, bet drīz vien nodevušies dreifēšanai upes straujumposmā un bija notverami.
Robežupes statuss nudien paver jaunu dimensiju — var braukt garām Latvijas un Lietuvas robežstabiņiem un svinēt Šengenas zonu, kas šos betona mietiņus ir padarījusi tikai par simbolisku demarkāciju, un atrašanās starp tiem abiem represīvo iestāžu acīs vairs neizskatās nekas aizdomīgs. Prasību, ka, atrodoties pierobežas zonā, pase jāglabā pie sirds un ūdensnecaurlaidīgos materiālos, neviens gan nav atcēlis, bet iespēja, ka laivotājus ielenks plankumainu komando bars ar suņiem un automātiem, nu jau ir visai maza.
Ūdensceļš sākas cauri ūdenszāļu plantācijām. Kas tur liels, es nodomāju, kurā upē gan nav šādas floras. Tiesa, citās upēs tās vai nu beidzas, vai arī ir salas, kas ir brīvu ūdeņu ieskautas, savukārt Mēmelē purvs ir normālforma, savukārt metri, kuros airis neatdurtos pret upes dibenu vai zāļu pinumiem un mudžekļiem ir visai reti. Tie savukārt beidzas vai nu krācēs, kurās laiva vaid no akmeņu švīkājošajām bučām un ir jālec ārā, lai to pārvilktu pāri, vai arī — nu, jā, turpat niedrēs, ūdensrožu dobēs un citos zaļumos. Tas gan nemaina to, ka Mēmele ir dzidra upe ar pastāvošās vai pagājušās godības sveicieniem krastos — maziem namiņiem, lapeņu sērijām, drupām, itin biežām atpūtas vietām, no kurām viena bija arī komerciāla.
Pa ceļam smaržo krasta mētras, zāles zaļums, augusts, upe dažādās nokrāsās un noskaņojumos, turpat krastā strādājošo kombainu tikko izkultie salmi. Tik daudz no agrajiem gadiem zināmu smaržu. Tu tās sastapsi pa ceļam, atcerēsies un zināsi, kas ir kas, tomēr šī īstenība no tevis vairās, un, lai cik ilgi tu neatrastos upē, tie ir un paliek tikai mirkļi. Skatieni fotoalbumā vai pa ekskursiju autobusa logu.
Svētdienas novakare pienāk apmēram pa vidu starp izvēlēto sākuma punktu un beigu punktu. Ausīs vēl skanēja piektdienas vakara plānošanas pilnsapulcē runātais: Skaistkalne? Kamōn, tur tak pa vienu dienu var aizbraukt! Anmēmele? (Tā ir mazliet tālāk.) Kas tas par nosaukumu, uz tādu gan mēs nebrauksim, nē. O, Jaunsaule! Jā, braucam uz Jaunsauli, tā vien būs ko noairēties. Sestdien, kad vienu mašīnu atstājām Vecmēmelē, bet otru aizvedām uz Jaunsauli, upes krastā piesējām zīmīgu drānas gabalu, labi noskatījām, ka upē ir zīmīgs akmens, otrā krastā zīmīga māja (bet debesīs zīmīgs mākonis), un bijām droši, ka garām nepabrauksim. Un nepabraucām jau arī — svētdienas novakare nāca virsū ar joni, bet krastā vēl tikai Kurmene. Un tas viss tāpēc, ka upē nav lāgā ūdens.
To, ka tā ir Kurmene, varēja noskaidrot ne tikai pēc GPS rādījumiem, bet arī pēc kāda laipna piekrastes vīra sniegtajiem datiem. Viņš arī atļāva izmantot savu piestātni, piedāvāja ņemt līdzi balti rudo kaķi, informēja par nepiesietā suņa vārdu, ja nu tas gadījumā gribētu kost (suns bija mīlīgs un nemaz ij nedomāja par ko tādu, savukārt piesietā rotveilera domas neviens neprasīja, un viņš pats arī neko neteica). Diemžēl ar transportu, lai tiktu līdz kādai no mašīnām, saimnieks izpalīdzēt nevarēja, jo viņam bija jābrauc pārsiet lopi. Ja nu vienīgi vēlāk, pēc pāris stundām. Bet pa pāris stundām jau var izmēģināt arī citus variantus.
Svētdienas vakarā ar stopošanu īsti labi nevedas, bet mums ir plāns B. Plāns paredz staigāt pa Kurmenes pagalmiem ar tekstu «Labdien, mēs esam ūdenstūristi, vai par taisnīgu atlīdzību neaizvedīsit mūs līdz mašīnai?» Grūti iedomāties, kā šāda shēma darbotos Rīgā, bet Kurmenē, ja arī cilvēks nevar līdzēt, viņš pateiks virzienu, kurā mēģināt.
Kādā no pagalmiem runājas vīri. Saimnieks, izdzirdējis ūdenstūristu stāstu, nosmej un saka: vai ta’ nevarējāt pirms tam vietējiem piezvanīt — mēs jums visu būtu izstāstījuši, kā te ir! Es gan īsti nesapratu, kur ir problēma, ja neskaita to, ka mašīna ir kādus 30 kilometrus attālu. «Paskat, biznesa iespēja!» saimnieks saka vienam tuvējam puisim, bet puisis netiek, nevar, nē. Otrs vīrs drīz vien uzkāpj uz iegrabējuša nenosakāmam nolūkam pielāgota velosipēda un aizbrauc — šāds transports jau mums nederēšot. Saimnieks pats no kapu svētkiem tikko, esot piecas šnabja glāzes izdzēris, bet, ka viņa kundze piekritīšot stūrēt, var aizbraukt.
Viņš ieiet namā, un pēc brīža iznāk ārā, jā, kundze piekrīt. Paiet vēl brītiņš, līdz viņa ir sapucējusies un var sēsties gadus 15 vecajā volvo. Jāpiebilst gan, ka viņa tanī iesēžas vien tad, kad saimnieks mašīnu ir izbraucis uz ielas, un arī turpmākajā ceļā ir labi redzams, ka tiesības sievai ir tamdēļ, lai būtu iespējams pārvietoties tad, kad to dažādu apstākļu dēļ to nevar saimnieks — tāda kursantes loma viņai, piesardzīgi darbojoties ar ātruma pārslēgu un pedāļiem.
Braucot pa grumbuļaino ceļu, uzzinājām daudz ko. «Redz, nevar jau tā, ka Rīgā to dārgo tiltu uzceļ un vēl šo ceļu sataisa,» saka saimnieks. «Abiem jau nesanāk.» Reģionālās reformas dēļ tagad, lai nokārtotu papīrus, dienas vietā paiet nedēļa, jo iestādes tagad ir tālu, un «viņi grūtajos laikos nevis palīdz cilvēkiem, bet gan grūž vēl dziļāk bedrē». Toties saimniekam ir bezvadu internets, jo Kurmene esot vienīgā vieta Latvijā, kur «Lattelecom» savējo neesot ievilcis: veči uzlikuši nepareizo skapi, kaut kas tur neesot gājis un atmetuši ar roku. Tā nu šiem internets sanāk dārgs, bet tomēr ir. Un dators arī saimniekam lepnākais ciemā. Tik smalks, ka neko nevarot saprast. Iepriekšējais elektrības hroniskās raustīšanās dēļ nosvila, bet tagad arī UPS ir pagādāts.
Saimnieks ir īsts biznesmenis. Kad sākām braukt, viņš nospieda mašīnas kilometru mazo skaitītāju, pirms tam vēl nosmejot, ka, ja jau mēs no Rīgas, tad tak zināšot, kādi taksometriem tarifi. Tikām gan cauri ar desmitnieku, savukārt Rimšēnos, kur mašīnu bijām atstājuši, māju saimnieks no divlatnieka kā atlīdzības par pieskatīšanu atteicās.
Vedējs zināja stāstīt, ka Mēmele allažiņ nav bijusi šāda, bet, kopš uzcēla HESus, ir parādījušās ūdens svārstības. HESu uz Mēmeles nav, taču pietiek ar to, ka uz Neretas sabūvējuši veselus trīs, ūdens spēkstacijas ir arī uz Dienvidsusējas, kas Mēmelē ietek mūsu maršruta robežās. Elektrību šādi neko daudz saražot nevar, taču vide tiek sabojāta pamatīgi.
Tāda ir Mēmele, kas pirmdienas rītā atsūtīja nogurumu plecos un, par spīti tam, ka ūdensaugi un laivas stūrēšanas shēmas rādījās sapņos, arī vēlmi braukt vēl kaut kur. Vēlams tomēr pa upi, nevis rīsu laukiem. Tāpēc netici uz vārda «Campo», kas vēsta, ka «šis ir klasiskais Mēmeles braucamgabals»: «2 dienas brīnišķīgas atpūtas — straume plūst, laiva slīd. Posmi bez straumes ir retums un kilometri skrien mudīgi.» Atpūta bija, straumes nebija.
Un ko Mūsa — nez, tā ir tāda pati?
Atsauces saite:
Vasaras sākumā vai lietainākās vasarās straume tur ir, tā ka melots gluži nav. Bet jūsu izjūtas saprotu līdz kaulam – 2006. gada Ultramaratonā, ap četriem vakarā ieliekot laivu kaut kur pie Vecmēmeles un uzsākot braucienu līdz Kurmenei (uzklausot tiesneša komentāru, ka normālā gadījumā šis būtu skaists divu dienu atpūtas brauciens), man pat nebija ilūziju, jo pa Mēmeles pļavām bija braukts nedēļu iepriekš. Pie minētajiem akmeņiem (ātrumposmā no Krastiem līdz Kurmenei, jau tumsā) algoritms bija apmēram tāds: uzsitiens pa laivas dibenu, “Bļaģ!” un raudulīgs činkstiens: “Īīī, mana laiva!”
Tā jau ir — nekad nav labi: kad saulainas, sausas vasaras, upē ūdens nav, kad daudz slapjuma, īsti negribas nekur doties.
«Ja jau diskutēt, tad diskutēt par būtisko,» kardināls Jānis Pujats raksta šodienas «Dienas» komentāru lapā.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu kardināls Pujats. 2. daļa »
