Subate ar saviem apmēram 800 iemītniekiem varbūt arī ir leišu pierobežā aizmirsts miests, bet ciemošanās šeit sniedz vitālus savdabības mirkļus. Kultūras nams ir tikai kādas pāris reižu lielāks nekā publiskā tualete, savukārt kartē ir iezīmēta tikai viena sabiedriskā ēstuve. Tīrajā mierīgajā pilsētiņā visrūpīgāk aprūpētā joma šķiet baznīca, bet tās tuvumā uzslietā koka krusta pakāje ir noklāta ar poļu flīzītēm. Tomēr Subates bagātība ir cilvēki.
«Ei, īdzert nagribi?» uzsauc vietējais iedzīvotājs Jānis. Atbilde «Nā, man pošam sovs» viņu nepārliecina. Lai ieraujot taču kādu malku, viņš aicina. Parunāt griboties, un sniedz divlitru plastmastas pudeli «Euro» alus.
Viņš ir gatavs samierināties arī ar to, ka alu nedzeru, bet ļauju viņam parunāt. Un ko stāstīt lāga vīram netrūkst, frīstailā viņš var runāt neapstājoties un par vienalga kuru normālam cilvēkam saprotamu tēmu. Pēc izrunas secinājis, ka mēs no «tālīnes», un konkrētizējis, ka no Rīgas, Jānis sāk stāstīt par saviem radiem, no kuriem viens dzīvo pie Dienvidu tilta, bet otrs Palīdzības ielā — zini Palīdzības ielu? Kas nekaiš dzīvot pie Dienvidu tilta, es saku, tāda lepna dārga būve. Viņš nepiekrīt, jo tur esot briesmīgi skaļi, un grib vēl kaut ko stāstīt, par poļiem un leišiem, un vēl citiem radiem, bet mums ir jābrauc tālāk.
Pa ceļam līdz šosejai sastopam vēl dažus apskaidrotus ļaudis, dažus visnotaļ pieklājīga skata, un arī divus jauniešus katru savā miesta galā. Priekšstats sociāli skarbs, bet toties vide ar zemajiem koka namiņiem un krustu iebraucamā ceļa galā daļu no tā absorbē. Šī izmirstošā vieta tikpat labi varētu būt izrauta no kādas lielākas pilsētas vecpilsētas daļas un novietota šeit, kur leišu radiostacijas uzķert ir vieglāk nekā latviešu.
Braucot atpakaļ uz Rīgu, var skatīties, kā ceļmalās ganās govis un aizaug pļavas, ražu izmēģina pirmie kombaini un saimniecības pieskata stārķi, kam stārķēni ligzdās plivina spārnus. Daudzstāvu meži elpo vasaru un izliekas nemaz nemanām, ka hlorofila līmenis lapās mazinās, zvaigznes naktī ir palikušas aukstākas, bet migla pļavās biezāka.
Atsauces saite:
Daudz esam gatavi darīt, lai iegūtu kaut drusciņu uzmanības. Un neba velti — kā pagājušā gadsimta 70. gados norādīja amerikāņu pētnieks Herberts Saimons, mēs dzīvojam uzmanības ekonomikas laikmetā, kur informācijas ir tik daudz, ka vienīgais, kā pietrūkst, ir kāds, kas tanī visā iedziļinātos. Kāds, kas izlasītu avīzi, noskatītos filmu, izstaigātu dižveikalu, aplūkotu reklāmu, uzklausītu stāstu.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu uzmanības ekonomika »
