Vai Tu zini, kur atrodas Hēlija un Skābekļa iela? Mēs tagad zinām. Tepat Pierīgas mežos ir paslēpušās savdabīgas un nemitīgi mainīgas civīlizācijas formas — kaut kas pa vidu starp vasarnīcu rajoniem, geto un pilsētas nomalēm, kas dzīvo vienlaikus pieticībā un lepnumā.
Carnikavas novada Gaujā komūnālā dzīve ir organizēta dažādās «dārzkopības sabiedrībās». Tās ir Atpūta, Kāpas, Salūts, Saule, Zvejnieks — no dārzkopības lāgā neko vairs saskatīt nevar, toties tur rit mierīga atpūtnieku vai pastāvīgo iemītnieku dzīve Piejūras dabas parka tuvumā.
«Kāpas» ir ķīmiķu pasaulīte. Šeit atradīsi Broma, Nātrija, Kālija, Ozona, Kriptona un daudzu citu elementu vārdā nosauktas ielas. Ieliņas ir šauras, lielākoties asfaltētas, bet nostūŗos, kas vēl tikai gaida attīstību, tās līdzinās taciņām. Vēlīnā padomju periodā celtas mājas stājas pretim pēdējos gados slietiem namiņiem, kas iespiesti šaurajos apbūves krātiņos. Daļa namu slēpjas aiz augstiem žogiem, bet vislabākajā situācijā ir tie, kas paslējušies kalna galā. Pavasaŗos, kad Gauja pārplūst, ir liela privilēģija no augšas skatīties, kā pārējie glābj savu mantību.
Arhitektūras novirzieni un sniegumi šeit ir jo krāšņi — redzējām Smailija māju, Zirnekļa tīkla māju, māju ar Tornīti un zivi vēja rādītājā, trīsstūra formu / Ansīša & Grietiņas stāsta iedvesmotu pasaku namu ar restēm pie logiem un mašīnas dekoratīvo disku pie garāžas vārtiem, kas kā laimes nesējs reinkarnējies no zirga pakava, — un daudz ko citu.
No mazajiem šaurajiem pagalmiņiem ārā raugās itin jaunas un spīdīgas mašīnas. Ādažu un Tallinas ceļā gan skaitīt moskvičus un žiguļus, bet tas laikam ir cits mikrociemats, kur šie spēkrati pārlaiž ziemu. Savukārt pēcpusdienas gaisā skan vienkāršās tautas eklektika: «Vecās likteņdzirnas mūsu mūžu maļ» sadzīvo ar Toma Džonsa «why, why, why, Delilah» un «tucī-tucī-tucī».
Informācijas apriti Kāpās nodrošina elektrības stabi, kas ir lokālās sludinājumu līmēšanas vietas. Kvartālu krustpunktos tiem ir piestiprinātas zīmītes ar dažādiem aicinājumiem, piedāvājumiem un saucieniem pēc palīdzības. Uzņēmīgi ļaudis ir gatavi mazgāt logus, zāģēt zarus bīstamās vietās, visu ko kraut un pārvietot ar «Bobcat», likt bruģi, uzstādīt satelītu televīziju. Savukārt kāds ir pazaudējis vīriešu somiņu ar dokumentiem, kuŗos minēts Sergeja Žabicka vārds. Latviešu un krievu valoda tiek lietota paralēli. Lielveikalu ēra Kāpās nav sākusies, šeit visi ceļi neved uz veikalu — lai turp nokļūtu, ir nepieciešams sekot norādēm.
Ar ūdensapgādi ir sarežģīti. Lai izmantotu centrālizēto dzeŗamā ūdens zistēmu, ir jāreģistrējas dārza mājā Nr. 254, un arī tas nodrošina vien līdzīgu komfortu kā kādreiz kopmītnēs, proti, ūdens ir pieejams tikai noteiktos laikos. Pirms septiņiem rītā un pēc astoņiem vakarā nebūs nekādas šķiešanās ar resursiem.
Atsauces saite:
Piedāvājums zāģēt zarus uz kura paši sēž tur nebija?
Jā, par šo ķīmijas ciematiņu bija pa TV viens sižets kaut kad jau baigi pasen, atminos ko tādu..
Ir sajūtas, ko Holivudas kino man vienkārši nespēj parādīt. Cik esmu skatījies amerikāņu filmas – lai cik Oskariem bagātas, slavinātas un vērtīgas tās arī nebūtu, nekad neesmu sajutis, ka attēlotais varētu notikt realitātē. Es šeit nedomāju 3D kinoteātrus, kas ļauj noticēt, ka redzamais ir īsts. Vienalga, cik īstu attēlu un skaņu mūsdienu tehnoloģijas spēj panākt – tam nav īpaši liela sakara ar to, vai mēs tajā atpazīstam sajūtu par to, kas ir dzīve; to sajūtu, ko radām mēs paši vai kas rodas tieši mums. Dzīve var būt pilnīgs murgs, dzīve var būt viena vienīga pornogrāfija, dzīve var būt rozā krāsās, dzīve var būt smaga kā dzelzsbetona panelis – tikai padomā mazliet, un pamēģini saprast, kāda sajūta Tev ir par savu dzīvi. Sajūta, nevis automātiska situāciju pieņemšana, darbība vai bezdarbība. Es gribu, lai manī rada empātiju, liek dzīvot līdzi, nevis tikai skatīties un pakļauties filmas veidotāju paredzētajām emocijām, neizejot ārpus sižeta.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu pelēkais ekrāns »
