līdz Košragam un atpakaļ

Piektdienas vakara satiksme šoreiz no savas nervozās sasaistītības netiek vaļā gurdāk nekā parasti. Un kā nu ne — puse Rīgas ar automašīnām mēģina ieņemt tirdzniecības centru «Spice». Bet mēs lēnītēm spraucamies visiem garām. Mums mašīnā ir veselības dzēriens un ruma konfektes, kas autovadīšanai netraucē, un šovakar traucamies uz Košragu.

Pītagu namiņā sprakšķ kamīns, kurvītī ir vilnas zeķes, ko uzvilkt, lai uz vēsās flīžu grīdas nesalst kājas. Lielā istaba ar lielajiem logiem ir mājīga, ar grāmatplauktu un plašu atskaņotāju. Augšstāvā ir kokā apdarinātas istabiņas, un kopumā šeit ir patīkams autentiskuma un hi-tech apvienojums, piemēram, ar automātisku gaismas ieslēgšanos, reaģējot uz pa trepēm augšā kāpšanu.

Klikšķini, lai palielinātu

Jūra ir dažu minūšu gājiena attālumā, jāiziet vien cauri ciematam, kuŗa ceļa malās vēl zied kastaņi un ceriņi. Dažu namiņu logos ir ugunis, bet vakars ir kluss, tuvumā ne suņu, ne cilvēku balsu. Un tad, izejot cauri fināla slīkšņai, klusuma zona ir beigusies. Tur sākas atklātā jūra ar citu elpu un citiem viļņiem.

Pusnakts debesis ir tumšas kā melleņu sīraps, bet pamalē arī tik ilgi pēc saules norietēšanas joprojām ir pa gaišam plankumam, it kā tur debesīs būtu izdilis caurums, un pa to putētu iekšā kriksīši no polārās dienas. Pamalē snauž kuģi, pa retam pamirkšķinot gaismas acis, bet tepat liedagā kā nemainīguma ilūzija ir tīklu kāršanas steķi un vecā laiva. Tumšs karodziņš arī ir, vien kaulus un galvaskausu uz tā neviens nav uzzīmējis.

Pak, pak, pak. Pelēki zaļā nākamajā rītā piles sitas kaut kur pret jumtu un zibinās logu priekšā. Zāle ir slapja un lēcienveidīgai augšanai izmanto katru brīdi, kad uz to neviens neskatās, līdz jūrai tādā laikā tālu, bet stundas pil laiskas ar kafiju un pankūkām uz galda.

Klikšķini, lai palielinātu

Sestdienas ceļā logu tīrītāju slotiņas nerimstas teju ne uz brīdi. Tās klusām slauka mazās lāsītes un lielās straumes, ātrāk un lēnāk. Asfalts ir pelēks, bet tikpat pelēks tas varētu būt arī tad, ja būtu sauss. Mēs traucamies gar mežiem, cauri pilsētām, zem tiltiem un pāri upēm, un jūra šodien ir ar mums. Mazirbē ar augstajām kāpām un izmirkušiem pēdējiem lībiešiem uz velosipēdiem. Jūrkalnē, kur Pāžu pludmalē ir piemiņas zīme uz Gotlandi 1943. — 1945. gadā bēgušajiem ļaudīm. Un citviet, ja ne ar acīm, tad šalku tuvuma sajūtu.

Tālāk, tālāk, tālāk, prom, pa līkločotiem ceļiem līdz Ventspilij, tad uz Alsungu, kur neviena suitu sieva uz gājēju pārejas tā arī neizlēca, visas droši vien nodarbinātas izlaidumos; par ieiešanu Ēdoles pilī jāmaksā divi lati — gandrīz vai Rīgas cenas. Tad uz Kuldīgu, ar tās brīnišķīgi šaurajām un braukšanai atļautajām ieliņām. Tur gandrīz mūsu acu priekšā ar nirēja masku Ventas rumbā iešļūca kāds onkulis un jocīgi tur peldēja, it kā gultnē lūkotu saskatīt kādus dārgumus, un, kamēr to darīja, pasaules labestības pieskatīšanā uz soliņa bija atstājis gan savas tupeles, gan mobilo tālruni. Sabile, Kandava, «Kurzemes radio» skan jaunības dziesmas no sērijas «I never wanna hear you say: I want it that way» un «I want to get away, I want to fly away», un mēs šaujamies uz Rīgu.

Bet slapjajā galvaspilsētā ir krīze, tur ielas ap vienpadsmitiem vakarā ir drēgni krēslainas, taču «Rīgas gaismas» sargs līdz lielajam iegaismošanas slēdzim vēl nav ticis. Bet, kad ir ticis, tas vairs nav aktuāli.