Kādreiz, ja redzēji kādu audiovizuālo materiālu, bija pamats domāt, ka tas atbilst līmenim, kāds tā tapšanas laikā bija iespējams. Atkarībā no mākslinieciskās veiksmes un ideoloģiskā sloga, darbs varēja būt sanācis labāks vai sliktāks, bet ar šo darbu bija strādājuši profesionāļi. Tu skatījies uz to un zināji, ka pats tā nevarētu uztaisīt, bet, ja gribēji varēt, nācās veltīt gaŗus gadus, lai iekļūtu šajā sfērā, iemācītos un beigās tiktu pie runāšanas.
Kad tādas tiesības iegūtas, vari veidot materiālus, ko rādīt citiem. Tas bija augsts statuss — pārvaldīt tehnoloģijas un iegūt piekļuvi medijiem, kuŗos sevis radīto rādīt cilvēkiem.
Tie laiki ir beigušies. Tagad tehnoloģijas cilvēkiem ir pieejamas, tāpat arī mediji, ar ko savu veikumu izplatīt. Tāpēc tagad, sastopoties ar jaunu audiovizuālu (tikpat labi — rakstītu) materiālu, ir krietni vairāk jāizvērtē tā kvalitāte un tas, vai ārēja, viegli piešķirama spozme neslēpj tukšumu, melus vai vienkārši laika zagli.
Ja skatītājs nepārzina izmantoto tehnoloģiju, viņu itin viegli var apžilbināt arī ar pāris standarta efektiem. No malas ne vienmēr var pateikt, vai materiāla autors ir dienām strādājis, lai izveidotu to, ko redzam, vai arī salicis kopā pāris sagataves un pielāgojis. Tev ir ļoti uzmanīgi jāpēta tas, ko tev piedāvā, jo nav vairs filtra, nav mehānisma, kam vajadzētu nepieļaut, ka muļķības, neizdevušies joki, aplamības vai vienkārši slikti padarīti darbi nonāk pie auditorijas. Šāda filtrēšana tagad ir tikai darba patērētāja uzdevums, kas pieskaitīts citiem uzdevumiem, tai skaitā filtrēt piedāvājumus un nenoslīkt informācijas pārbagātībā.
Mxz, Tev ir taisnība. Mūsdienās publiskajā telpā parādās aizvien vairāk viduvēju un arī sliktu darbu. Vairs nedominē elitārums, nav lielās atlases, nav ilgās mācīšanās un trenēšanās, pirms tiec pie vārda. Tehnoloģiskā emancipācija demokratizē, jo izteikties tādām cilvēku masām, kādas agrāk nevarētu pretendēt uz tiesībām runāt. Bet dēmokratija ir tautas, nevis elites klase, un tai ir sava sakarība: jo vieglāka piekļuve tribīnei, jo sliktāki runātāji.
— nııtŕø
Raksturvārdi: tehnika
Atsauces saite:
Man liekas, ka šitais velk uz “garās astes” teoriju (http://en.wikipedia.org/wiki/The_Long_Tail ). T.i., ka ir ļoti daudz cilvēku, kuri grib redzēt neko vairāk kā spīdīgus melus, uzpūstu tukšumu vai lētu laika zaglēnu.
tāks, tāks… vai te darīšana ar pagātnes romantizēšanu? :D
Katja, no manas puses nē. :) Nav pamata teikt, ka agrāk būtu bijis labāk nekā ir tagad.
Shadowbird, to var skatīt arī tā. Cilvēku, kuru prasības pēc kvalitātes ir zemas, ir vairāk nekā to, kam augstas, un tagad viņiem ir lielāka iespēja tikt pie vārda.
vai arī tā – vairāk ir to, kas ņem virspusēji (un drīzāk nespēja iedziļināties valda pār vēlmi)
Septembra žurnālā «Santa» publicētā intervija ar prezidenta kundzi Lilitu Zatleri ir kas savāds. Ievadā pārspīlēts poētisms labākajās amerikāņu «feature story» tradīcijās, kas neizkūst arī sarunas atšifrējumā. Šis ir piemērs tam, kas notiek, kad intervētājs pārlieku satuvinājies ar intervējamo un nav spējīgs nedz normāli uzdot jautājumus, nedz uzrakstīt saturīgu interviju.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Lilita Zatlere »
