Kādreiz, ja redzēji kādu audiovizuālo materiālu, bija pamats domāt, ka tas atbilst līmenim, kāds tā tapšanas laikā bija iespējams. Atkarībā no mākslinieciskās veiksmes un ideoloģiskā sloga, darbs varēja būt sanācis labāks vai sliktāks, bet ar šo darbu bija strādājuši profesionāļi. Tu skatījies uz to un zināji, ka pats tā nevarētu uztaisīt, bet, ja gribēji varēt, nācās veltīt gaŗus gadus, lai iekļūtu šajā sfērā, iemācītos un beigās tiktu pie runāšanas.
Kad tādas tiesības iegūtas, vari veidot materiālus, ko rādīt citiem. Tas bija augsts statuss — pārvaldīt tehnoloģijas un iegūt piekļuvi medijiem, kuŗos sevis radīto rādīt cilvēkiem.
Tie laiki ir beigušies. Tagad tehnoloģijas cilvēkiem ir pieejamas, tāpat arī mediji, ar ko savu veikumu izplatīt. Tāpēc tagad, sastopoties ar jaunu audiovizuālu (tikpat labi — rakstītu) materiālu, ir krietni vairāk jāizvērtē tā kvalitāte un tas, vai ārēja, viegli piešķirama spozme neslēpj tukšumu, melus vai vienkārši laika zagli.
Ja skatītājs nepārzina izmantoto tehnoloģiju, viņu itin viegli var apžilbināt arī ar pāris standarta efektiem. No malas ne vienmēr var pateikt, vai materiāla autors ir dienām strādājis, lai izveidotu to, ko redzam, vai arī salicis kopā pāris sagataves un pielāgojis. Tev ir ļoti uzmanīgi jāpēta tas, ko tev piedāvā, jo nav vairs filtra, nav mehānisma, kam vajadzētu nepieļaut, ka muļķības, neizdevušies joki, aplamības vai vienkārši slikti padarīti darbi nonāk pie auditorijas. Šāda filtrēšana tagad ir tikai darba patērētāja uzdevums, kas pieskaitīts citiem uzdevumiem, tai skaitā filtrēt piedāvājumus un nenoslīkt informācijas pārbagātībā.
Mxz, Tev ir taisnība. Mūsdienās publiskajā telpā parādās aizvien vairāk viduvēju un arī sliktu darbu. Vairs nedominē elitārums, nav lielās atlases, nav ilgās mācīšanās un trenēšanās, pirms tiec pie vārda. Tehnoloģiskā emancipācija demokratizē, jo izteikties tādām cilvēku masām, kādas agrāk nevarētu pretendēt uz tiesībām runāt. Bet dēmokratija ir tautas, nevis elites klase, un tai ir sava sakarība: jo vieglāka piekļuve tribīnei, jo sliktāki runātāji.
— nııtŕø
Raksturvārdi: tehnika
Atsauces saite:
Man liekas, ka šitais velk uz “garās astes” teoriju (http://en.wikipedia.org/wiki/The_Long_Tail ). T.i., ka ir ļoti daudz cilvēku, kuri grib redzēt neko vairāk kā spīdīgus melus, uzpūstu tukšumu vai lētu laika zaglēnu.
tāks, tāks… vai te darīšana ar pagātnes romantizēšanu? :D
Katja, no manas puses nē. :) Nav pamata teikt, ka agrāk būtu bijis labāk nekā ir tagad.
Shadowbird, to var skatīt arī tā. Cilvēku, kuru prasības pēc kvalitātes ir zemas, ir vairāk nekā to, kam augstas, un tagad viņiem ir lielāka iespēja tikt pie vārda.
vai arī tā – vairāk ir to, kas ņem virspusēji (un drīzāk nespēja iedziļināties valda pār vēlmi)
Nez, kāpēc šodien gribas pateikt -- ir taču ziemassvētki. Pateikt to kādam un izdarīt kādu labu darbu, paskatīties acīs un patiesi patiesi nekā par to negribēt pretī, izņemot drusku izbrīnītu skatienu un smaidu.
Eju meklēt ziemassvētkus. Pirmo un pēdējo reizi grasos paskatīties uz egli Doma laukumā, kas jau ir tik ļoti izdaudzināta, ka tāpēc vien jāiztaigā līdz turienei un jāpabrīnās. Es neredzu nekādas pirkšanās mānijas, nekādus stulbus salaveča dāvānu gadatirgus, nekādas kliedzošas reklāmas un neatvairāmus piedāvājumus (skatlogā tizli dejojošs Santa nudien nav nekas neatvairāms). Tas nozīmē, ka (1) ziemassvētku nav vai arī (2) tie šogad nav pārdoti un nopirkti. Nekā, protams nav un nevar būt, un es nespēju izdomāt, kas gan te būtu konceptuāli mainījies, ja neskaita to, ka es iebēru kastītē santīmiņus vecītim, kas ar stabulīti spēlēja svētku melodijas (laikam). Man vienkārši ir nepiedodami gaiša sajūta bez cerībām un īpašām gaidām. Viss nez kāpēc notiek pats no sevis.
Ir taču ziemassvētki.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu nobīde »
